Ādolfs Zārdiņš (1890-1967) – nomira 77 gadu vecumā kā neviena neatzīts mākslinieks. Pēc viņa nāves 30 gadus dzīvojamās mājas bēniņi glabāja viņa dzīves un daiļrades noslēpumu. 1997. gada rudenī tika atklāti šie neparastās dzīves emocionālie un neparasti drosmīgie darbi. 1998.gada tika atvērta pirmā Ā.Zārdiņa izstāde „Ādolfa Zārdiņa neparastā zīmēšanas un gleznošanas māksla” (tā mākslinieks kādreiz nosaucis savu daiļradi). Mākslinieki, kritiķi, mākslas zinātnieki – visi bija vienisprātis, ka latviešu mākslas vēsturē ir atvērta jauna lappuse.*
Ā.Zārdiņš darināja nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās. Sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, reliģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Darbos atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskas un garīgās dzīves eksistence.
Ādolfs Zārdiņš (1890-1967)
Ādolfs Zārdiņš piedzima Rīgā 1890.gada 8.februārī Pētera Zārdiņa ģimenē. Gleznot un zīmēt sācis agri. Pēc tēva nāves ap 1910./15. gadu māte ar 6 bērniem pārcēlās uz Vitebsku. 1920.gadā Ā.Zārdiņš ar ģimeni atgriezies Rīgā. Apmeklējis neatkarīgo mākslinieku vienības studiju. Piedalījies šīs vienības izstādēs (1931.,1933.,1935.) ar akvareļiem un tempera gleznojumiem, taču Ā.Zārdiņa lūgums uzņemt vienībā – noraidīts. 20.gs. 30.gadu beigās apmeties Jūrmalā pie māsas – kur arī nodzīvojis līdz mūža beigām. Fanātiskā neatlaidībā zīmējis, gleznojis un rakstījis īpatnēju „dienasgrāmatu”. 1998.gadā pirmā izstāde Rīga, 1999.gadā izstādes Veclārā (Vācija) un Maskavā (Krievija).
* Pestova L. „Ādolfs Zārdiņš” 2004. Rīga, Neputns
www.antonia.lv
