Šķiet, ka Cēsu viduslaiku pils pagalmiņš ir ideāla vieta, kur noritēt izrādes darbībai. Šeit nav neīstu dekorāciju un rekvizītu – zupa tiek vārīta uz īstas plītiņas, pagalmiņa vidū deg ugunskurs un pie vecajiem pils mūriem novietota liela baļļa ar ūdeni. Aktieri izrādes laikā lieliski izmanto brīvdabas izrādes sniegtās iespējas, lēkājot pa pilsdrupām un kāpelējot pa nojumes un tuvējās ēkas jumtiņiem. Katra darbība ir pavisam reāla un pat nelabvēlīgie laika apstākļi, tādi kā lietus, tikai pietuvina skatītāju tam, kā notikumi šeit varēja risināties pirms 90. gadiem naktī, kad Cēsu un Valmieras tikko izveidotā Skolnieku rota tika ierauta kara virpulī.
Aktieri patiešām pārliecinoši attēlo noskaņojumu un jauniešu izjūtas, dodoties pretim nezināmajam. Šeit parādās jaunu cilvēku maksimālisms un vēlme par katru cenu iesaistīties apkārt notiekošajā "kariņā", kuru caurvij nedrošība, kas apslēpta zem jokiem un bravūras. Katram no apņēmīgajiem jaunekļiem ir savs iemesls doties cīņā par brīvu Latviju, piemēram, Hermanis (Mārtiņš Meiers) vēlas pierādīt, ka ir īsts latvietis, lai gan puisim ir vācisks uzvārds un radu raksti, Edgars (Māris Bezmers) vēlas iegūt atzinību tēva acīs. Cits no jaunekļiem nemaz vēl nav izlēmis, vai vēlas iesaistīties apkārt notiekošajā "kariņā", bet saņemot ziņu, ka jādodas cīņā, arī Voldemārs (Ivo Martinsons) ir gatavs ķerties pie ieročiem un lūzuma brīdī vēl atrast īstos vārdus, ar kuriem iedvesmot biedrus. Un kur jauni un izveicīgi puiši, tur arī meitenes, kuras vai nu mēģina vest iekarsušos jaunekļus pie prāta, kā to cenšas darīt Voldemāra draudzene Marija (Inga Siliņa), vai atbalstīt puišus un doties viņiem līdz cīņā par sapni par brīvu Latviju. Aktieru ansamblis funkcionē kā vienots organisms, un katram no izrādes tēliem ir savs vēstījums, kas papildina kopējo tā laika kara un ikdienas ainu.
Šķiet, lugas mērķis gluži nav modināt skatītājos īpašas patriotiskas un emocionālas jūtas, bet gan parādīt to, ka, lai arī kāds būtu stāvoklis, cilvēkam ir jādzīvo! Visa lugas darbība norit šķietami parastos ikdienas apstākļos – jaunieši satiekas, jokojas un cenšas izrādīt savstarpējās simpātijas. Viss notiek viegli un nepiespiesti, bet ik pa laikam tomēr priekšplānā izlaužas nelāgas priekšnojautas un apjukums, ko rada neprognozējamie nākotnes notikumi, kā arī smagā apziņa par to, kā vienas nakts izvēle var ietekmēt cilvēka turpmāko dzīvi.
Nedaudz neiederīgs kopējā izrādes ansamblī šķiet Emīla Zilberta veidotais muzikālais noformējums, kas vietām it kā salauž darbības ritumu un cenšas radīt uzkrītošu emocionalitāti.
Redzēt un izgaršot "Latviešu laiku" varat paspēt vēl 7. un 9. augustā 20.00 Cēsu viduslaiku pilī.
Foto: Matīss Markovskis
