19. aprīlis – Dailes teātris pārpildīts.
„Kad es dejoju mana dvēsele lec no manis ārā”, tā viena no dejotājām.
Divu lielisku horeogrāfu José Montalvo un Dominique Hervieu ir īsts notikums. Neteiksim, ka balets ir man pati tuvākā izpausmes forma, bet šeit un šodien saskaros ar citu – jauno baletu jeb moderno deju ar atsevišķiem cirka un teātra elementiem.
Latvijā līdz šim, šķiet, pirmā šāda veida mūsdienu dejas izrāde: kvalitatīva, spilgta ar vērienīgām video projekcijām, ( ar kurām gandrīz visu laiku saspēlējas paši dejotāji, brīžiem pat apmulsinot skatītāju – kurš ir īsts, kurš projicēts), dubultskatuvi, baroka mūziku un visdažādāko deju žanru sapludināšanu.
„Deja veidojas no mainīguma. Un Tu vari spēlēt jebkurā stilā.” Katrs no dejotājiem ienes priekšnesumā pavisam atšķirīgu raksturu. Var just, ka katram dejas dalībniekam bagāžā ir cita „skola”. Bet atšķirīgie deju žanri burvīgi mijās veidojot īpašo „On Danse” garšu.
Atšķirīgu kustību manieri tāpat kā atšķirīgu stāstu par to, ko tieši šim cilvēkam nozīmē deja. Dejotāji brīvi pārvalda dažādus dejas stilus. Steps, breiks, balets – jebkas, kas nāk prātā. Pat batuts izmantots – un ļoti veiksmīgi. Un burbuļplēve – pa kuru lēkājot, viena no dejotājām atdarina stepa dejot-māku!
Dejotāji ir izskatīgi, pārcilvēciski plastiski, tvirti, ļumīgi, seksīgi. Krītoši un uzkrītoši.
„Svarīga lieta ir vibrācija. Un, ja Tu vēlies, vari nomest sevi uz grīdas.”
Dejotāji ir kā pati deja, par ko tie stāsta: kaislīgi, mīlēt griboši, jancīgi, samulsuši. Galvenais arī pārsteidzoši asprātīgi: sludina sevi par kosmiskiem un skraida pa skatuvi kā neveikli putni. Meitenes man blakus smejas un atkārto pie sevis : „Stulbie!”
Telpa, runa un dzīvnieki.
Viņi aicina uz dejas iepazīšanu. Aicina uz telpas izmantošanu. Ja jums ir vieta – izmantojiet to. Un dāma uz skatuves ar infantilu prieku izbauda katru brīvo skatuves stūri. Secina, ka šeit ir daudz brīvas vietas, cenšas to sagrābt un izdejot.
Dzīvnieciski. Pat ļoti dzīvnieciski. Uz skatuves redzam pāvu, cāļus, sasalušu pingvīnu, lauvas, zaķīšus, tīģerus. Vienā brīdī pat sākas šarādes, kur pa vidu esam mēs? Cik ļoti mēs no viņiem atšķiramies vai neatšķiramies? Video projekcijās daudz zvēru, kas mijas ar kailiem cilvēku ķermeņiem.
Konkrēta satura izrādei nav – nez kā tas tomēr tiek visu laiku gaidīts. Šķiet starp dejotājiem uzplauks kāds romantisks mīlas stāsts, vai vismaz viss beigsies ar kopīgu deju pie izteiksmīgiem basiem – tā teikt izteiktu mūsdienu ritmisko mūziku, bet nekā – kā viss sākās uz balss un baroka mūzikas pamata – tā arī beidzas. Lūk, aplauziens manām stereotipiskajām gaidām.
Deja ir arī runa. Pie šīs atklāsmes pamazām nonākam uz izrādes beigām: mēs varam sarunāties savā starpā un tādējādi paust jūtas. Tas ir tas, kas atšķir mūs no dzīvniekiem. Bet vārdu vietā var būt arī sirds, kauli, un elpa. Un Deja. It’s infective!
Nepalaidiet garām, jo vēl var uzspēt! Šodien un rīt viss vēl turpinās...