Nikolajs Stūris (1908 – 1996) ir dzimis Krapē un jaunību pavadījis mācoties un strādājot Jumpravas pagasta tuvumā, kur atrodas ģimenes mājas „Timsēni”. Pabeidzis Smiltenes lauksaimniecības skolu, strādāja Lēdmanes pienotavā līdz 22 gadu vecumā iesaukts obligātajā dienestā. Armijas dzīve Nikolajam iepatikās un viņš turpināja militāro karjeru līdz tika atvaļināts kā leitnants 1940. gadā pēc PSRS okupācijas. Pēc aptuveni gada, pavadīta Rīgā, strādājot gadījuma darbus, Nikolaju mobilizēja vācu bruņotajos spēkos un II Pasaules karu viņš pavadīja kā sapieris. 1945.gadā no Kurzemes katla viņš tika aizvests gūstā uz filtrācijas nometni Vorkutā, kur strādāja par ogļraci. Nikolajs atgriezās 1946.gadā un kopš tā laika dzīvoja Strenčos, audzināja divas meitas, strādāja dažādos amatos Strenču Mežrūpniecības saimniecībā. 1975.gadā sāk strādāt Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā par sanitāru līdz aiziešanai pensijā.
Stūris labprāt zīmēja jau skolas gados, bet par īstu aizraušanos māksla kļuva armijas laikā. Nikolajs sadraudzējās ar Rīgas leģendu, baskāji Voldemāru Irbi un fascinēts sekoja māksliniekam, vēroja un mācījās. Bez tam, arī starp viņa padotajiem armijā bija mākslinieki – Leonīds Āriņš, Eduards Masaļskis, Oļģerts Saldavs, kuri labprāt dalījās savās zināšanās un prasmēs. Ar šo draugu palīdzību Nikolajs gatavojās stāties Latvijas Mākslas akadēmijā un, ja nebūtu iztraucējis tāds „sīkums” kā okupācija un II pasaules karš, ļoti ticams, būtu ieguvis augstāko mākslinieka izglītību, un mēs viņa darbus nevarētu izstādīt Naivās mākslas muzejā. Gleznas, laika un attieksmes brīvības trūkuma dēļ, līdz 1975.gadam tika uzkrātas prātā, tad, psihoneiroloģiskajā slimnīcā darbs bija vieglāks un beidzot varēja atkal pievērsties mākslai. Sākumā viņš anonīmi zīmē karikatūras vietējai sienas avīzei, tad apmeklē semināru Valkā un visbeidzot atrod savu vietu Valmieras mākslas studijā. Darbi gleznoti astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, bet sižeti ir visdažādākie: no paša un tuvinieku atmiņām, kara un izsūtījuma, svarīgām ainavām un cilvēkiem līdz šķietami nejaušiem ikdienas skatiem, studiju klusajām dabām un modeļiem. Kopumā Nikolaja Stūra izstāde ir vērtīgs ieskats Latvijas un tās cilvēku vēsturē, un viņa gleznas dāvā krietnu devu morāles, patriotisma, ģimenes mīlestības un veselīgas ironijas.
