Izstādē „Pazudis pilsētā” aplūkojami latviešu mākslinieku darbi, kuri ir bijuši iekļauti arī izstādē Berlīnē, kā arī darbi, kuri savu mājvietu atradīs jaunākajā „Kuš!” numurā. Pretēji organizatora iecerei, ka izstāde būs kā telpisks „Kuš!” numurs, tā veidojas kā dažādu darbu prezentācijas platforma, kurā, līdz ar dažādām instalācijām un variācijām par komiksiem, var atrast tikai vienu īstenu komiksa stilā veidotu darbu. Izstādē apskatāmi gan mazi zīmējumi, gan lieli, rūpīgi veidoti attēli, kuros redzami nenosakāmas izcelsmes radījumi, gan pierakstu klade, kurā var lasīt visu un tajā pašā laikā neko, gan rūpīgi veidotu zīmējumu „arhīvu” klade, kuras pārlapošanai laiku veltīja ikviens izstādes apmeklētājs.
Oskara Pavlovska darbiem nav nosaukuma, tomēr tajos uz akurāti veidotās pilsētvides fona redzami ērmīga paskata tēli. Viņš pats atklāj, ka „ziņojuma darbā nav, tāds ir viņa redzējums, bet tēli ir atļaušanās fantazēt”. O. Pavlovska izstādē iekļautie darbi ir viesojušies Berlīnē un izstādes nosaukums bija „Pazudis pilsētā”. „Šajos attēlos ir redzami konkrēti padomi, ko attiecīgā vietā, lai cilvēks nepazustu pilsētā, sniedz kāds no tēliem,”, darbu ideju skaidroja mākslinieks. Savukārt Kaspara Groševa izstādes darba „DOO-WOOP” aplūkošanas procesu papildināja mazu mūzikas skaļruņu raidītā skaņa. „Stāsts ir tāds, ka onkulis ieraksta balādi, tā skan pa radio, televizoru, to dzird visi, līdz beigās pie tā paša onkulīša atnāk putniņš un nodzied to balādi reversā”, darba ideju skaidroja K. Groševs. Mākslinieks arī uzsvēra, ka mazos zīmējumus, kas pat nav veidoti kā komikss, var aplūkot kā vien vēlas, jo tiem nav vienota stāsta. „Manos darbos nav liela ziņojuma, bet man arī nepatīk zīmēt vienkāršus puķu podus”, sacīja K. Groševs. „Man patīk savienot dažādas lietas un no viņām skatīties uz dažādiem punktiem, radot asociācijas”.
Tomēr asiņainākā un šokējošākā izstādes darba autore ir Ingrīda Pičukāne. Uz rūtiņu burtnīcas lapām starp tintes pildspalvas veidotajām līnijām un galveno stāstu varoņu aprisēm, lasāmi vārdi latviešu un krievu valodā. Vārdos iedziļināties nav nepieciešamības, jo skaidri uzskatāmi notikumu virkne tiek parādīta autores zīmējumos, liekot saprast, ka mazā meitenīte, piekrītot svešās tantes aicinājumam cienāties ar pīrādziņu, pati kļūst par daļu no cienasta, bet par notikušā lietisko pierādījumu kļūst darba autores pie sienas piespraustais mazs pirkstiņš ar zilas krāsas nadziņu, kas palicis pāri no svešās tantes asiņainajām gaļas mašīnas izvirtību darbībām. „Vardarbība nebija mans pašmērķis, bērnībā dzirdēju šo šausmu stāstu, un mērķis bija radīt tās sajūtas, kas bija tad”, darba ideju atklāja Ingrīda Pičukāne. „Tad, kad bērnībā kaut ko klausies, tad izjūti šausmīgi reāli, un tāpēc gribēju to uztaisīt ticamu, jo iedomājos katru sīkāko detaļu – kā tas tiek malts, kā tas viss notiek, arī par to zilo nadziņu, tāpēc uztaisīju to lietisko pierādījumu, lai viss ir tik ticams, cik iespējami ticams, tas varētu būt”. Tomēr netipiski meitenei šķiet šāda asiņaini vizuāla performance, tāpēc uz jautājumu – vai meitenei tas ir tipiski, viņa smejoties atbild – Es nezinu, laikam esmu vīrietis!
Izstāde „Tasty” radošajā telpā apskatāma līdz 12. augustam.
