Tas ir stāsts par "bijušajiem", nevienam nevajadzīgajiem ļaudīm, kuri savas dienas vada veco ļaužu pansionātā. Tur apmetusies arī režisore Dodo (Dace Eversa), kas cer ar vecajiem ļaudīm uzvest Šekspīra traģēdiju "Karalis Līrs" un tādejādi vērst sabiedrības uzmanību uz problēmām, kuras skar pansionāta iemītniekus. Lai gan lugas darbība notiek Gruzijā, viss varētu atgadīties arī tepat Latvijā. Šī luga uzvesta piecos Gruzijas teātros un tulkota slovāku, turku un nu jau arī latviešu valodā.
Lugā apskatītās problēmas agrāk vai vēlāk skar ikvienu. Pansionāta direktors Miša (Krišjānis Salmiņš) ir izvēles priekšā – pārdot pansionātu, pārvietojot tā iemītniekus uz citām izmitināšanas vietām, un tā veicot izdevīgu darījumu, vai cīnīties ar parādiem, pansionātu saglabājot. Režisores Dodo (Dace Eversa) un viņas vīra, kādreiz slavenais aktiera Sandro (Tālis Lasmanis), kurš pievērsies tuvākai draudzībai ar pudeli, dēli ir aizņemti paši ar savu dzīvi un vecākiem laika viņiem neatliek. Un visam pa vidu, protams, ir vecie pansionāta iemītnieki, kuri cenšas samierināties ar pamestību un atrast kādu prieciņu savā dzīvē.
Otari Bagaturijam lugā lieliski izdevies apvienot komisko ar traģisko, gluži tāpat kā dzīvē. Katrs lugas tēls nes sev līdz kādu stāstu, un ne velti ik pa laikam pansionāta iemītnieks Giorgijs (Rihards Rudāks) satiktajiem jautā: "Vai iepriekšējā dzīvē mēs bijām pazīstami? Un kas tu biji iepriekšējā dzīvē?" Vispār šķiet, ka pansionātā apmetusies visnotaļ kolorīta publika, bet visvairāk uz citu iemītnieku fona izceļas Arkādijs (Felikss Deičs), kurš visu dzīvi nodzīvojis Gruzijā, bet nav iemācījies gruzīnu valodu (šāda situācija ir ļoti pazīstama arī Latvijā). Deiča attēlotais Arkādijs ir visdzīveklīgākais lugas tēls, kuram vienmēr uz mēles ir kāds sulīgs krievu izteiciens. Vēl viens spilgts personāžs ir Madam (Ruta Birgere), kas tērpusies viscaur melnā ik dienas ierodas pie pansionāta iemītniekiem, velta viņiem franču dziesmiņas un tukšā konfekšu bundžiņā savāc sev pasniegto sīknaudu. Šo tēlu režisors O. Bagaturija īpaši radījis Rutai Birgerei, un viņai tas arī lieliski piestāv. Visi lugas tēli, lai gan šķiet komiski, tomēr nes līdzi kādu smeldzi par savu dzīvi.
Izrādē pansionāta iemītnieku lomās iejūtas teātra pieredzējušo mākslinieku zieds: Rihards Rudāks, Astra Baumane, Ligita Dēvica, Ināra Ieviņa, Lelde Kalēja, Skaidrīte Putniņa, Juris Laviņš, Ruta Birgere, Aigars Vilims, Arnolds Osis, bet pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas aktieris Juris Helds, kā arī pirmo reiz kā aktieris uz skatuves kāpj režisors Felikss Deičs.
Skatuves noformējums gan iesākumā šķiet smagnējs, jo pansionāta ēka izveidota no metāla sastatnēm, kuras gan tiek pilnībā izmantotas izrādes laikā, jo aktieri pa tām kāpelē uz nebēdu. Tā kā pirmizrāde norisinājās Cēsu alus brūža pagalmā, tāds skatuviskais risinājums, kā policijas mašīnas piebraukšana izrādes beigu daļā, bija diezgan iespaidīgs, bet protams, to nebūs iespējam atkārtot Valmieras teātra Lielajā zālē, kur izrāde būs skatāma no septembra, tāpēc būs interesanti uzzināt, kādu citu vizuālo risinājumu pansionāta nojaukšanai nobeigumā būs atradis scenogrāfs – Ivars Noviks.
Lai gan brīžiem šķiet, ka aktieri nedaudz parodē vecus cilvēkus un viņu problēmas, kā arī uz skatuves pa laikam rodas neliels juceklis, lugai tomēr izdodas diezgan uzskatāmi dod ieskatu tajā, kā jūtas cilvēki, kuri kādā brīdī šķietami zaudējuši jēgu savai dzīvei.
Foto: Matīss Markovskis
