„Lielais riska šovs”

Kaut neesmu bijusi cirkā ilgus gadus, ienākot nākas secināt, ka nekas nav mainījies, pārņem pat zināma nostaļģija – gaisā joprojām ierastais popkorna, zāģu skaidu un dzīvnieku aromāta sajaukums. Bet nē, šis tas ir manījies – cits aizkars un, kas skumdina, vairs nav dzīvās mūzikas (kādreiz tas likās atraktīvi, piederīgi cirka būtībai) – viņu ložā virs ieejas tagad skatītāju vietas, bet skatītāji – maz, neierasti maz. Pat vesels sektors tik pat kā tukšs, balkoni tāpat. Esošie skatītāji gan kā parasti – lielākoties vecāki ar bērniem, kas izmēģina jau iegādātos dažādu krāsu un formu lukturīšus un citus spīguļojošus bezgaumīgus atribūtus, kas joprojām ir neiztrūkstoša šīs vietas parādība.

Pazīstama mūzika liecina, ka viss tūlīt sāksies. Skat, arī cirkā franču pavasaris – kā pirmais ir žonglieris no Francijas, jāteic gan, ka puisim pagalam neveicas, vālītes ik pa brīdim krīt laukā no rokām. Tad nodziest gaisma, nu būtu jāsākas brīnumam. Noplīvo zils audums, gaisa akrobāte traucas pret arēnas griestiem, lai mirkli vēlāk balansētu uz, ap, iekš riņķa. Klasika. Fonā zibinās zilas, zaļas, sarkanas gaismiņas. Arī klasika.

Arēnā iznāk klauns. Bērni smejas. Zina jau, ka būs jautri. Es vēl nezinu. Bet nelabas nojautas māc, apzinoties, ka sēžu pirmajā rindā. Viss sākas tā neitrāli ar piespēlētas bumbas mešanu klauna pastieptā grozā/maisā. Nu, protams, pastieptā un turētā tā, lai trāpīt būtu, ja ne neiespējami, tad vismaz tuvu tam. Ja citi iztiek ar vienu neveiksmīgu metienu, tad man tiek dots mājiens, ka jāmet vien būs, kamēr trāpīšu. Visbeidzot, novērojot manus pagalam nesportiskos centienus, tieku apžēlota un varu bumbu grozā vienkārši ielikt.

Nākamais izgājiens ir ar baloniem. Izraudzītie bērneļi tiek pie baloniņiem, man, protams, gadās piederēt kategorijai, kas tos saņem pārdurtus, skrienot, lecot pārliekā centībā pārspiestus, tā, ka līdz manīm reizes četras nonāk apmēram tāda veida baloniņš, kādu Pūks nesa ēzelītim Īā. Galu galā kā kompensācija seko sirds formas baloniņš un, lai maz neliktos, klēpī uz brīdi iesēžas arī pats klauns.

Eksotika – baltkrievu dresēti degunlācīši – tādi nelieli zvēriņi no Dienvidamerikas, apmēram jenota lielumā, smailu galvu un purniņu, un garu svītrainu asti. Izrāpalē pa horizontālu stieni, gan taisni, gan ar galvu uz leju, griež karodziņus un apzinīgi lien cauri riņķiem.

Franču akrobātu spēju demonstrācija komiskajā žanrā. Fonā skan rokenrols, salto, kūleņi uz un pār galdu, vienam pār otru lecot, tad vēl vecais triks ar dēli, ar ko „nejauši” tiek notriekts zemē aizmugurē stāvošais un tamlīdzīgi. Nekā sevišķi jauna, bet laba fiziskā sagatavotība gan, visu banālo baudāmu padara vieglums ar kādu puiši to dara.

Atraktīvi tiek pieteikti poniji. Dresētājs zviedrs noplīkšķina pātagu un zirdziņi sāk apļot pa arēnu, pēc nākamā plīkšķa apgriežas ap savu asi un atkal riņķo un riņķo. Pēc kāda brīža dzīvnieku sāk kļūt žēl. Liekas arī paši poniji nav sajūsmā, sprauslā un purina galvas. Vēl viens aplis un priekšnesums par laimi noslēdzas.

Savukārt par akrobātiem un ekvilibristiem no Azerbaidžānas tiešām jāteic visu cieņu – meitenes balansē uz augstām, vīriešu uz pieres vai pleciem turētām kārtīm ar vai bez platformām. Un tad jau salto virs kārts un no vienas platformas uz otru, starp kurām pāris metru attālums, visbeidzot dubultsalto, kura gandrīz neizdošanās ļauj aptvert risku – meitene paslīd uz platformas, bet noturas. Uz šīs nots tad arī noslēdzas pirmā daļa.

Starpbrīdī apkārt klejo cukurvates tirgotāja, bet popkorna pārdevēja, uzkārusi lielo papīrtūtu kasti kaklā, secinot, ka visa produkcija nebūt nav iztirgota, spalgi nokliedzas vai visi jau paēduši, pēkšņi sajūtos kā skolas kopgaldā.

Bērni tajā pat laikā fotografējas pitonu (visticamāk to pašu, kas manā bērnībā) un pērtiķīti (ticamāk, ka ne to pašu). Bet bērni priecājas, viņiem patīk. Un tas jau laikam galvenais.

Gaismas nodziest, sarkano prožektoru gaismā spīguļo austrumnieciski tērptas dejotājas, akrobātes no Latvijas. Liekas daudzsološi, bet ievadam seko pāris jau redzētas kustības, balanss uz galdiņa uz vienas rokas un tamlīdzīgi.

Situāciju atdzīvina klauns, žonglējot ar divām (bērni brēc: vēl!), tad trim (bērni vēl skaļāk brēc: vēl!) un tad jau ar četrām bumbiņām. Visbeidzot tiek nosaukts bumbiņu skaits: trīspadsmit un no groziņa izņemti divi ķekari pa sešām un viena atsevišķa. Šis arī palika pēdējais asprātīgais klauna priekšnesums, visi pārējie, kaut izsauca smieklus publikā, bija redzēti neskatāmas reizes.

Vēl kāds, ja ne pilnīgi izdevies, tad vismaz uzjautrinošs pasākums ir baltkrievu mākslinieku priekšnesums ar sunīšiem. Viss sākas ar meiteni, kas izved „pastaigā” pa arēnas malu rotaļu sunīti. Netālu pirmajā rindā sēdošas sievietes klēpī turēts trīckājītis krīt spiedzīgā histērijā, ieraugot savu plīša līdzinieku un vēl jo vairāk, kad arēnā iznāk īsti baltie četrkājaiņi. Mazie špici darbu veic godam, bet divi lielie pinkaiņi aušojas un dauzās ne pa jokam, viens negrib ķert riņķus, otrs jauc dažādu krāsu vālītes un beidzot ielicis tās pareizā groziņā regulāri pret to paklūp un apgāž. Varbūt izpildījums nav perfekts, bet sirsnīgs gan, suņi cenšas, lai izpatiktu saimniekiem un var redzēt, ka viņi to nedara tikai kāruma dēļ, bet spēlējas no visas suņa sirds.

Atgriežas franču žonglieris ar bumbiņām. Trim, četrām. Nekā pārāk aizraujoša līdz brīdim, kad viņš beidz žonglēt uz augšu un beidzot sāk to darīt uz leju, jau tāpat ik pa pāris metieniem kāda no bumbiņām aizlido neparedzamā virzienā, bet kritiku pie malas! Nu reiz ir skaisti – tumsa, baltas bumbiņas atsperīgi atlecot no zemes zibinās augšup lejup, krustu šķērsu.

Sarkans matracis, meitenes melnos tērpos, ķēdes un ukraiņu puisis saplēstos džinsos... Nē, nē, šis joprojām ir pasākums bērniem. Turklāt bez drošības jostām, tiesa ar matraci. Akrobāts uzrāpjas aptuveni līdz pusei un met salto lejup (gan atmuguriski, gan ar sānu), pieķeroties kādam citam ķēdes posmam vai lāgiem arī lejup uz matraci un, ja arī starp šīm matrača krišanas reizēm ir kāda nejauša, tad profesionāli nomaskēta.

Un nu tiek pieteikti zviedru cirka dzīvnieki. Jau pazīstamais dresētājs un četri kamieļi. Man nav iespēju pārliecināties par viņa metodēm citu dzīvnieku dresēšanā, taču rodas aizdomas, ka viņš atradis varen iedarbīgu metodi, ko pielāgo visām sugām – kamieļi skrien pa apli un uz pātagas plīkšķa signālu griežas ap savu asi. Pārmaiņas pēc pamainās kamieļu secība, neesmu droša vai vienmēr pēc dresētāja gribas. Kamieļi cēli griež galvas prom no dresētāja un acīmredzami demonstrē skatītājiem savu labāko profilu. Tomēr ar kamieļiem tas viss, protams, izskatās krietni efektīgāk nekā ar ponijiem, tā sakot, viņi paņem uz masu.

Tā arī nepilnas divas stundas aizvadītas. Vēl tikai dalībnieku parāde, visi māj ar rokām, skatītāji aplaudē, gaismiņas zibinās. Kaut arī šajā vakarā esmu vairākas reizes no sirds smējusies, tomēr ejot laukā ir kaut kā skumji. Tikmēr daži skatītāji vēl fotografējas pie tukšās arēnas.