„Teātra observatorija” ieejas durvis ir atvērtas un šauro kāpņu apgaismojošā gaisma vilināt vilina. Pāris pakāpienus mērojot lejup, nākas doties cauri vairākām telpām, līdz izdodas tikt līdz zāles ieejai. Pareizāk būtu teikt – ieejai lidmašīnas salonā. Baltas sienas, lidmašīnai tik raksturīgo krēslu rindas un Andris Bulis, kurš sēž vienā no tām. Pie ieejas salonā stāv gaiši zilā kostīmā tērpta stjuarte, kura ierāda brīvās vietas un pirms lidmašīnas pacelšanās, sniedz pēdējās norādes.
Šķietami neierasti sākas izrāde – aktieris atrodas uz „skatuves” (lidmašīnas salonā) un, sarunājoties gan ar stjuarti, gan ar citiem pasažieriem, iejūtas lomā, vai pareizāk sakot, ir viens no pasažieriem, kas tikai vilcina laiku līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim. Šķiet, ka šajā brīdī aktieris nedaudz iemēģina spēli ar skatītājiem, cenšoties sarunas procesā radīt brīvāku gaisotni, lai izrādē pat atļautos eksperimentēt ar tiem un to atbildēm.
Stjuarte sniedz drošības instruktāžu un lidmašīnas motora rūkoņa liecina par pacelšanos. Tā paliek arvien skaļāka un skaļāka, līdz pilots ziņo, ka lidmašīna ir sasniegusi nepieciešamo augstumu, liekot noprast, ka lidojums ir sācies.
Andris Bulis ir viens no pasažieriem jeb viņš pats – Andris Bulis. Viens no tiem, kuriem ir bail lidot un kura sacītie „mazo ainiņu” monologi ir kā video filmiņas no seniem arhīviem. Pirmais septembris, atmiņas klades un bērnības rotaļas ar zaldātiņiem, kareivjiem un mīļāko indiāni, pirmā mīlestība un laulības dzīve, bērnības atmiņas, nesaskaņas ģimenē un domas par nāvi – mazi monologi, kas savirknēti loģiskā secībā, ļaujot izsekot pasažiera dzīves notikumiem. Ainas no bērnības, pusaudžu gadiem un tagadnes, kuru muzikālais papildinājums un gaismu spēle spēlējas ar skatītāju, brīžiem radot draudīgu, mistisku vai neitrālu apgaismojumu, akcentē un piešķir katram stāstam īpašu nokrāsu. Šķietami ikdienišķās ainas tiek uzburtas tik reālas un emocionāli pārsātinātas, ka aktiera acīs, iespējams, pat brīžiem var samanīt asaras. Stāsti nojauc robežu starp to, kurš ir aktieris un kurš ir pasažieris, radot pārdomas par to, kur ir aktiera vēstījums un kur pasažiera uzburtais dzīves modelis. Vien tukšais krēsls izrādes beigās atklāj, ka mēs katrs esam pasažieris lidojumā.
„Lidojums” mērķis nav zināms, bet pacelšanās „Teātra observatorija” telpās turpināsies arī 25., 26., 27. un 28. augustā, pulksten 19:00.
Foto: Anrijs Požarskis
