Ievas Lauriņas šobrīd nav šeit, viņa studē Eidhoven Design Academy Niderlandē. 'Būt te, klāt neesot' sastāvdaļas ir zīmējumi, aplikācijas no Rīgas kartēm, kuros vairāk par ilgām pēc dzimtenes (labskanīgais homesick) vai racionālu resursu izmantošanas ir pašterapija ar sekojošu norisi - Ieva Lauriņa pārnāk no darba, sēžas pie galda un bez kādas konceptuāli pamatotas (procesa sākumā) loģikas griež kartes.
Otrs izstādes eksponāts ir no segām, autortehnikā radītiem tekstila objektiem, veidota mājiņa - slēpnis pret dzīves negācijām un reizē aizkustinošs bērnības aktivitāšu pārcēlums, būvējot štābus kvalitatīvi cita rakstura aizsardzībai (vecāki, meitenes, kaimiņu puikas).
Ievas Lauriņas šobrīd nav šeit, bet pieejams ir autores komentārs:
Būt te, klāt neesot.
Un otrādi.
Te es esmu. Pie sienām ir mani zīmējumi. Telpu piepilda noslēpumi, bailes un atklājumi. Gaisā var just vēlās naktsstundas un garās pēcpusdienas, ko pavadīju augštāvā ar diegu un adatu, šķērēm un līmi. Viesu soļos atbalsojas manas ilgas un cerības.
Es esmu te, būdama tālu.
Mani pirksti ir patstāvīgi apguvuši radīšanas horeogrāfiju, tie padara visu darbu manā vietā. Es tikmēr klīstu apkārt. Brienu caur pļavu, smilgas man sniedzas teju līdz viduklim. Atvasaras vējš jauc manus matus. Es stāvu uz kuģa klāja un klausos motora rūkoņu. Šis zīmējums ir gatavs! Lūdzu nākamo lapu!
Būdama tālu prom, es tomēr esmu šeit.
Manas rokas veido kartes. Meklēju tajās ceļu, kas ved uz mājām, turp, kur apvienotos ,,te,, un ,,tur,,. Es ilgi klīstu un maldos, līdz saprotu, ka ceļš būs garš, daudz tālāks, kā biju domājusi. Iespējams, tas nekad nebeigsies. Man būs jāapstājas atpūsties, uzkrāt spēkus. Es uzcelšu sev pajumti no raižu necaurlaidīga materiāla. Un, ja es galamērķi tā arī nesasniegšu, tad manas mājas būs tur.
Attēlā: Ieva Lauriņa. 'Mājas’. 2007.g.,kolāža.
