Lietuviešu mākslinieku izstāde „Mazās formas. Viļņa”

Kaut arī pirmajā brīdī tā neliekas, izstādē redzamo mākslinieku darbi pārstāv dažādus laika posmus 20./21.gs. Daļa aktīvāk darbojušies padomju laikā, un pārstāv „kluso modernismu” – proti to, kas padomju laikā bija liegts un tika uzskatīts par izskaužamu, tādēļ darbi tolaik labākajā gadījumā bija aplūkojami tikai neoficiāli un mākslinieku darbnīcās, šajā laikā notika pievēršanās abstraktām formām, iedziļināšanās tādās tēmās kā Lietuvas un baltu tautu vēsture, būtiskas bija arī ar kristietību saistītās idejas. Nākamā – vidējā paaudze ir autori, kas jau guvuši atzinību ne tikai pašmāju kritiķu vidū, bet arī ārpus valsts robežām. Trešie ir jaunākā paaudze, tie, kuri tikai nupat vēl beiguši Viļņas Mākslas akadēmiju.

Autorus vieno arī izmantotais materiāls – bronza, arī koks un akmens, taču lielākoties darbu pamatnei, izcēlumam. Taču arī bronzas daudzveidība šajā gadījumā var pārsteigt – gan lielās smagnējas, stūrainās formās, gan plūstošās, bet joprojām masīvās, gan ārkārtīgi trauslās, turklāt pēdējās pārstāvētas visbiežāk, daudzi darbi atgādina Jaungadā lietas laimes, kur neskaidrais līnijas, šķietami liekas detaļas veido tēlus, kas mainās aplūkoti no dažādām pusēm.

Vēsturisko un folklorisko interesi raksturo darbs, kurā stilizēts pasaules koks – Dalias Matulaites „Dzimtenes ozols” – ar plastisku vijīgu pamatni (saknes, zeme), perfekti pulētu cilindru vidusdaļā un visnotaļ impresionistisku, stilizētu augšdaļu, kur nosacītā „lapotnē” mitinās dievi un varoņi.

Dīvainā kārtā daļa mākslinieku darbu man rada asociācijas ar indiāņu zīmējumiem, kur trausli, stūraini, stilizēti un pagarināti cilvēku ķermeņi nereti atrodas uz robežas ar dzīvnieku tēliem, arī šeit cilvēki saplūst ar stilizētiem dzīvniekiem, bet tik pat labi galva var pārvērsties arī zemeslodē, bet Valdas Bubelevičiusa darbos šie stilizētie cilvēku tēli iegūst pat erotiskas noskaņas. Citā darbā (kura lietuviskais nosaukums „Kreizukas”, jau vien ir daiļrunīgs) redzams kaut kas starp dzīvu būtni un transporta līdzekli – kādam nenosakāmam ķermenim pievienots ritentiņš un, lai maz neliktos, augšā arī saulessargs.

Interesantākā laikam darbu un nosaukumu saspēle – gan papildinoša, gan simboliska, gan komiska. Piemēram, R. Jonasa Belevičiusa „Cerība”, kur divus kā pirmajā brīdī liekas enkurus saista rupja virve, ieskatoties atklājas, ka tie ir divi stilizēti cilvēku tēli, viens iekrāsots zilgans otrs nopulēts sarkanzeltains, izliektās kājas veido tradicionālo enkura siluetu, izstieptās rokas savilktas dūrēs, bet galvas savieno virve. Tik pat trāpīgs arī Gedimina Piekuras „Problēmas mezgls” – paliela bronzas lode, no kuras abpus stiepjas laukā savijušies virves gali. Vai, piemēram, masīvs darbs, kas ārēji līdzinās kaut kam, kas iepriekš varējis būt ovāls vai sirds formas, bet tad lielos robos sadalīts uz pusēm, un nu atlikusī puse vēsta, ka tas ir „Mazs dzīvnieks” (autors Ķestutis Musteiķis). Ja nu akurāt mākslinieks tā grib un tik noteikti, tad var jau tajā saskatīt arī ezīti, ar otrādi izliektu muguriņu (neuzmanīga šofera rīcības sekas, piemēram).

Jaunāko autoru darbus raksturo spēlēšanās ar pazīstamām formām, savdabīgos traktējumos, piemēram, Simonas Dūda darbs „Bikses” – jaukas, stāvu uzstutētas bronzas biksiņas uz lencēm un bez vai ar neredzamu valkātāju. Arī Ģedemina Piekuras darbi šai ziņā neatpaliek – „Ceļgali” un tiešām ne vairāk, ne mazāk jūs tur neieraudzīsiet, bet „Sakraments” – ir daļējs vīrieša kreisās krūts un pleca daļas atlējums, ar nosaukumu saistību rada fakts, ka tā ir kreisā, proti, sirds puse.

Bronzas un tēlniecības darbi laikam nav tie, kas parasti būtu raksturojami ar vārdu sirsnīgs, bet nezinu, kā lai citādi apzīmē Audriusa Liaudanskas „Melanholiju” – kaut kas starp pasaku tēlu un multfilmas varoni – lāsei līdzīga būtne, kuras ķermenis arī klāts nelielām pāri ritošam bronzas lāsītēm (asarām), sakrustojusi īsas, desiņām līdzīgas roķeles un kājeles būtne sēž uz pelēka akmens, divi acu punkti veras tālumā. Tādas lielas ziloņa skumjas.

Kopumā izstāde lielākoties patīkami pārsteidza ar autoru spēju, pat stilizējot dažādas formas, saglabāt veselīgu humora izjūtu un nesaspringt uz mākslu mākslas pēc.