Vai ir iespējams uzgleznot domu tēlus? Vai mūzika ir redzama? Šos jautājumus savulaik risināja M.Čurļonis un viņa gleznas šodien liekas jau senu laiku naivi mēģinājumi uzburt neuzburamo. Galerijā to rītu, kad tur biju iegriezies, bija patumšs un tās vadītājs ņēmās ar mākslas priekšmetu izkārtošanu. Pustumsā lūkojoties bija grūti atraisīties no domas, ka izstādītie darbi atgādina iedomātu akla cilvēka pasaules izjūtu, vai citādi – ka uz audekla ir tapuši cilvēka zemapziņas tēli. Nē, runa nav par tiem pabeigtajiem tēliem, kurus rada komplicētā redzes un apziņas mijiedarbība. No audekliem uz mums lūkojas šī tēla veidošanas procesa starpprodukts; tas, kas vēl nav tapis, bet ir ceļā uz tapšanu.
Andrejs Kostromins, pēc viņa paša vārdiem – esot tik vien, kā pārņēmis savas gleznošanas skolotājas M. Aibinderes teikto, ka lūk, glezna ir telpas gabals, kas izcīnīts, varbūt – izrauts no haosa. Mezopotāmijas senajos priekšstatos haosa dieviete Tiamata greizsirdīgi aizsargājusi savus haosa valdījumus, bet tad, kad dievi sadumpojušies pret to un radījuši cilvēku, lai tam piešķirtu dzīvības spēku, tiem vajadzējis nogalināt viņas vīrišķo pusi – briesmoni Kingu. Tagad nu cilvēka dzīslās riņķo haotiskā un ļaunā Kingu asinis. Tā vien liekas, ka mākslinieks ir ieraudzījis kā tās sabiezē, koagulējas un kļūst par esamību. Runa ir par šīs tapšanas procesu, ne rezultātu. Jā, filozofēt ar otu un krāsām var. Šaubu nav.
Daži biogrāfiski dati par izstādes autoru:
A.Kostromins (A.Dinvalds) dzimis 1970. gadā 15. jūnijā, Rīgā. Zīmēt sācis bērnībā, un 1982. gadā iestājies J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Paralēli mācībām piedalījies Maskavā notiekošajās Vissavienības mākslas izstādēs, gūstot atzinīgu vērtējumu un dažādas godalgas. 1989. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studējis vides dizainu.
Lai arī ikdienā A.Kostromins strādā dizaina jomā, gleznošanu viņš uzskata par nozīmīgu radošās izpausmes veidu, kamēr dizainera darbā bieži vien nākas meklēt kompromisus. Tādēļ arī pēc Akadēmijas absolvēšanas turpinājis gleznot. Kā atzinis viņš pats - gleznošanas intensitāte bijusi atkarīga no tā, vai ikdienas steigā izdevies rast brīvu brīdi radošam darbam.
Jaunākajā personālizstādē „Kaujas lauka gabaliņi” skatāmas lielākoties stilizētas figurālas kompozīcijas, kā arī klusās dabas, kas ietver autora pārdomas par dažādiem dzīves aspektiem. Personālizstādes darbos dominē tādas tēmas kā cilvēka iekšējās pasaules izjūtas tēlojums - mīlestība, laime, iekšējas pretrunas un sāpes, filosofiskas pārdomas, kā arī reliģiski motīvi.
Cilvēku savstarpējo attiecību tēmā iekļaujas arī mīlestības ēnas puse - pārlieka atkarība vienam no otra, kā arī ciešanas, kas rodas no šīs emocionālās tuvības. Tā gleznā „Dvīņi” tēloti divi, kas par spīti centieniem atdalīties, paliek saistīti. Tas ir stāsts par attiecību saikni, kas vieno līdzīgi virvēm, un, kur blakus tuvībai mājo sāpes. Un arī šķietami vieglā un rotaļīgā kompozīcija „Pašportrets”, kur apspēlēts zaķa tēls, autors atklāj pārdomas par dzīvi un savu vietu tajā.
Pats A.Kostromins uzsvēris, ka glezniecībā, tāpat kā mākslā kopumā un arī sadzīvē, viņa uzmanības centrā ir tieši krāsa, toņu attiecības, kas ļauj meklēt arvien jaunas nianses un sajūsmināties par atradumiem.
Modernā telpiskā vide vairs maz lūko pēc klusinātas gaismas noslēpumainības. Tagad dominē spilgti apgaismoti interjeri, kuros prasās pēc gleznām, kas piebremzē steidzīgo garāmgājēju, liek viņam apstāties un savu apziņu izvadāt pa savādajiem prāta gaņģiem, lai atgrieztos īstenībā ar citu skatienu uz pasauli, savu biznesu, vai varbūt – ar svaigu skatu beidzot atrast to lielo āderi. Tas, varbūt, ir svarīgākais Kostromina-dizainera atradums. Viņa gleznas ar to neatkārtojamo faktūras, paralēlu līniju gammu liekas franču impresionisma noraidījums un ar to - modernā interjera neatņemama sastāvdaļa.
