Izstādes „Fotogrāfa dienasgrāmata” atklāšana

Fotodienasgrāmatas veidotas ar īpaši šim mērķiem izsniegtām digitālajām kamerām, tādējādi tajās atspoguļojas arī katra autora individuālās attiecības, kas divu nedēļu laikā izveidojušās ar jaunizsniegto ierīci – kādam svešāku, kādam labi zināmu, radot labvēlīgu augsni dažādiem eksperimentiem. Vēlāk izstāde būs aplūkojama ne vien Andrejsalā, bet arī vairākos Rīgas lielajos tirdzniecības centros.

Gar elektroceha telpas sienām astoņi ekrāni, kur slaidšovos slīd augšminēto autoru darbi, imitējot dienasgrāmatas lapu šķiršanu.

Katra vizualizētā dienasgrāmata atklāj autora pozīciju, vairāk vai mazāk radošu. Tie ir tiklab dienas gaitā sastapti vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku (un ne tikai) portreti, dārza rūķi ieskaitot (šī bilde likās tāda kā parafrāze par filmu „Amēlija” un dārza rūķa „ceļojumiem”). Citur tie ir ziedu vai pareizāk to daļu – kātu, lapu maliņu utt. tuvplāni – „Flora pilsētā”.

Savdabīgi atšķiras divas melnbaltās fotodienasgrāmatas – pelēkā „(ik?)diena”, kurā autors caur melnbaltām niansēm centies notvert to, kas nošķir dienu no dienas. Otras nosaukumā sparīgi deklarēts – „Otrpus stereotipiem” – otrpus baltam tīklam gozējas balts kaķis, šūpuļtīkls un tajā guļošais puisis. Kādi nu kuram stereotipi. Bet tik un tā skaisti.

Cienasta galds iedvestu šaušalas jebkurai kārtīgai mājsaimniecei, kas paradusi visu servēt uz šķīvīšiem ar obligāto dakšiņu, nazīti, salvetīti... Patiesības labad gan jāteic, ka dakšiņas ir arī te. Bet citādi viss notiek kā bērnībā, kad nav liekas niekošanās un var ēst ar pirkstiem, saujām un kā vien tīk. Paliels galdiņš noklāts ar lavašu un uz tā izbērti tomāti, zivis olīvas, lociņi, salāti un vēl sazin kas, klātesošie droši plēš gabalu pa gabalam no „galdauta” un stūķē tajā uz gala atrodamo. Tādas romiešu orģijas latviešu gaumē.

Savdabīga pieeja ir sevis portretējums kā dienasgrāmata. Dažādos dienas brīžos. „Es” – kā vienīgais patiesas atklāsmes veids. Interesanti, kaut jāteic, ka gandrīz samulsu, ka attēlos lielākoties garlaikotās sejas īpašniece, kādā no attēliem beidzot arī pasmaidīja.

Ne vien foto, bet arī literatūras lauciņā gana labi zināmā Krista Burāne arī šoreiz vienlīdz lielu uzsvaru likusi kā uz bildi tā tekstu, kā tradicionālo dienasgrāmatu (cik nu par tādu vispār iespējams runāt, ņemot vērā katra atšķirīgo uztveri un izpausmes), tā fotogrāfijās atklāto. Tie ir ķermeņa daļu – lūpu, ausu, pirkstu, plaukstu, acu tuvplāni, kā ķermeņa daļa, šajā gadījumā, iemūžināta arī reālas klades (dienasgrāmatas?) spirāle. Katram ir iespēja palasīties arī autores rakstīto dienasgrāmatu – melnajā kladītē līdzās jau slaidos redzamajām fotogrāfijām teksti. Patiesībā, gribētos teikt, ka tas ir neliels stāsts. Emociju fragmenti. Nelieli uzplaiksnījumi naktīs, dienās, kad sarunas pārpalo emocijām, kad pateiktais ir tikai teksts un sajustais paliek „aiz”. Par rītiem, kad mošanās mirkļi virknējas krāsu, skaņu, smaržu mozaīkā. Par kāpostiem vecmammas virtuvē. Par sievietēm, kas visu jauc – mīlēšanos ar iemīlēšanos, iemīlēšanos ar mīlestību un mīlestību ar nemīlestību. Un par pasakām, kam tic. Vai netic. To, ka nekad nevar zināt, kādas ir beigas un autores piedāvājums stāstīt kādu no tām apraujas tieši pie „laimīgo?” beigu jautājuma. Bet viņa visu atrisina, vismaz mani sajūsminot ar manai dzimtajai pusei raksturīgā intonācijā izteiktu piedāvājumu – „ja gribi, varu arī bez beigām, meitīn!”