Galerijā “Pegazs” skatāma Silvijas Meškones izstāde ‘Krāsa. Telpa. Laiks.’

Formas tehniskās un gleznieciskās kvalitātes acīmredzami ir dominējošās vizuālai mākslas darba uztverei, īpaši jau Silvijas Meškones daiļrades ietvaros. Tomēr tikpat svarīga ir arī darba idejiskā puse. Mākslinieces uztverē ‘ideja ir kods, izejas punkts, kurai tiek meklēta adekvāta plastiskā izteiksme’. Un tā vien šķiet, ka lielākoties šī plastiskā izteiksme ietver kustību, dinamiku, krāsu, toņu, tēlu vibrāciju, kas mākslas darbu padara par glezniecisko efektu pulsāciju, tādējādi radot vizionāru, sapnim līdzīgu iespaidu. Jo tieši tā – gluži, kā sapnī, tēli mākslas darbos pārklājas viens ar otru, saplūst ar apkārtējo vidi, robežas ar realitāti šķiet izšķīdinātas. Interesanti, ka tajā pašā laikā darbu nosaukumi ir apbrīnojami loģiski, reāli un strukturēti. Pastaiga pa pilsētu (2007), Sarkanie saulessargi (2009), Doma laukums (2005) u.c. Bet kāda gan nozīme nosaukumam – tā ir tikai koda zīme un māksliniece to padara neuzkrītošu, neuzbāzīgu, tā, lai tas pēc iespējas mazāk iespaidotu gleznas emocionālu uztveri.

Te nav vietas miera sajūtai. Otas vilcieni šķērso gleznu plakni, mēģinot to izvilkt uz āru vai ievilkt iekšā, padarīt telpisku. Tie brīžiem ir dejojoši un liegi, brīžiem parupji vai nikni. Viss ir viena vienīga nepārtraukta vēlme panākt kustību. Pat šķietami vismierīgākajos no izstādē izstādītajiem darbiem Sveika Jūra (2009) un Saulrietā (2009) māksliniece ar asiem otas vilcieniem, pirmajā brīdī nemanāmi, bet tomēr, sašvīkājusi debesu laukumu virs jūras, kliedējot jebkādas rāmas noskaņas paliekas.

No kurienes tiek smelta šī nebeidzamā krāsu, kustības, motīvu vibrācija? Māksliniece saka „Tā ir daba. Mēs dzīvojam uz šīs zemes un nekādas citas attiecības (krāsu-formu) nevar būt. Tas ir zemes kods.’

Krāsa. Telpa. Laiks. Tie visi ir savstarpēji saistīti jēdzieni Silvijas Meškones glezniecībā. Ar krāsu māksliniece panāk darba iekšējo vibrāciju, ‘iekšējo sprādzienu’, kā saka viņa pati. Viņa cenšas visu krāsu izteiksmi izvilkt ārpus rāmja, palielināt dimensijas, telpas apjausmu un tās robežas. Laiks savukārt parādās kustībā, dinamiskā glezniecisku efektu lietojumā. Kustība var notikt tikai laikā, tā nav statiska un nestāv uz vietas. Tā ir reāla darbība reālā laikā.

Māksliniece domā par laiku arī plašākās kategorijās. Kas ir mūsu laiks šodien? Tas ir laiks, kurā elpojam, kurā dzīvojam. Kas bija mūsu laiks pirms 10 gadiem? Silvijas Meškones darbos ir iemūžināts arī šis, pagātnes laiks. Ja vien laiku vispār ir iespējams iemūžināt. Pati glezna atrodas laikā. Vai laiks ir arī tur iekšā, gleznā attēlotajā? Tādas ir arī izstādītās gleznas – tapušas dažādos laikos, lielākoties pēdējo trīs gadu laikā, bet daži no darbiem arī 90. gados. Viens no šādiem 90. gadu darbiem Bailes (1991) šķita sevišķi emocionāli spēcīgs. Brūnganos toņos gleznotajā darbā ir attēlots kāds cilvēcīgs tēls, kura seju sašvīkā dinamiski otas vilcieni. Nojausma, ka visas konkrētā tēla emocijas, iekšējā pasaule ir izvilkta, izmesta uz āru. Tās ir bailes, kas laužas laukā no vissīkākās ķermeņa daļiņas. Māksliniece skaidro, ka laika jēdziens attiecībā uz izstādi darbojas kā saikne starp diviem laikiem –pagātnes un tagadnes. Atmodas laika pārdzīvojumus viņa saista ar to, kas notiek mūsu laikā šodien (Miera uzturēšanas misija I; II; III, 2007). Un tiešām ir tā, ka nekad nav iespējams apstāties no skriešanas, no kustības. Dinamika mākslinieces Silvijas Meškones darbos ir šodienas laika jēdziena izpratne - ‘Mūsu laiks nepiedāvā iekšējo mieru’.