Ciklu atklās joprojām šokējoši vitālā un apdullinoši mūsdienīgā režisores Veras Hitīlovas filma “Margrietiņas”, kuras fragmentus savā izrādē “Klusuma skaņas” citējis arī Alvis Hermanis. Par “Margrietiņām” un arī šīs filmas ietekmi uz pasaulslaveno JRT izrādi stāstīs kritiķi Normunds Naumanis un Dita Rietuma. Izrādes fragmentus (ierakstā) piedāvās JRT, unikālo filmu — Čehijas vēstniecība. Lekciju ciklu rīko biedrība “Ekrāns” sadarbībā ar kinoteātri “Rīga”, Francijas Kultūras centru, Čehijas vēstniecību, Gētes institūtu Rīgā, Rīgas Kinomuzeju un Nacionālo Kino centru.
Kas ir tas jauneklīgais izaicinājums, pašpārliecinātības un absolūtas brīvības sajūta, kas laiku pa laikam rada mazu revolūciju- dzīvē, kultūras vēsturē, arī kino? Laikā, kad zīmolu Jaunais vilnis ir uzurpējis uz Austrumu tirgu orientēts estrādes izpildītāju konkurss, vērts atcerēties jauno vilni, kas pirms četriem gadu desmitiem satricināja pasauli. Tieši četrdesmit gadu ir pagājis kopš franču režisora Fransuā Trifo 400 sitieniem- filmas, kas bija viena no jaunā viļņa aizsācējām. Taču līdzās šim franču kino nu jau kanonizētajam posmam, vismaz tikpat interesantus atklājumus piedāvā čehu kino, kas izlolojis arī pasaulslavenā Holivudā strādājošā Miloša Formana talantu. Kāpēc režisors Alvis Hermanis savā pasaulslavenajā izrādē Klusuma skaņas citē citas čehu režisores Veras Hitilovs absolūti nepieradināto un izaicinošo filmu Margrietiņas– par šo un daudz ko citu jaunā lekciju ciklā Tas, ko tu nedrīksti nezināt: cits jaunais vilnis.
/Dita Rietuma/
Vera Hitīlova
Mēdz teikt, ka Vera Hitīlova ir čehu kino Mārgareta Tečere. Studējusi filosofiju un arhitektūru, strādājusi par tehnisko mākslinieci, dizaineri, modeli un fotoretušētāju, galu galā autore pievērsās kino un iestājās FAMU kinoskolā, kur tolaik mācījās arī Milošs Formans un Ivans Passers.
Hitīlovas izkoptais mākslas stils ir vistuvāk intelektuālajam kino, kā to savulaik nodefinēja Sergejs Eizenšteins – avangarda, cinema verite, formālisma, feminisma, hepeninga un ironiska humora sajaukums, kas atmasko modernās sabiedrības ētiskās problēmas.
Hitīlovas filmas, tāpat kā viņa pati, asi iestājas par personas individuālismu un personisko brīvību, mudinot skatītāju pārkāpt robežas un ļauties interpretācijām. Autores uzskatu un tīrās mākslas formālisma dēļ viņas filmas nereti tika aizliegtas un noliktas uz plaukta, tomēr Hitīlova, atšķirībā no saviem kolēģiem, atteicās pamest Čehoslovākiju, turpinot strādāt arī padomju cenzūras apstākļos.
Margrietiņas / Sedmikrásky,
Čehoslovākija, 1966, 74 min
Lomās: Ivana Karbanová, Jitka Cerhová
Satīriska, mežonīga un nevaldāma – tāda ir Veras Hitīlovas dadaisma stilā veidotā filma, kas satrieca Čehijas un visas Eiropas kinosabiedrību.
Marija I un Marija II ir divas jaunas sievietes, kas nolemj dumpoties pret izvirtušo, despotisko un vecišķo sabiedrību, vēršoties pret buržuāzijas simboliem – un arī tās pārstāvjiem. Meitenes izmanto savu sievišķību un uzspēlētu naivumu, lai gūtu labumu no vecākiem vīriešiem. Kā atbildi uz pastāvošo sociālo situāciju, viņas izspēlē savu pieaugšanu kā absurdu, visatļautības un absurda pilnu rotaļu.
Feminisma manifests? Avangarda komēdija? Savulaik Bergamo festivāla galveno balvu ieguvusī filma Margrietiņas ir daudzslāņaina mīkla, iedvesmas un citātu avots arī mūsdienās.
Biļetes cena: Ls 2.50, studentiem ar ISIC karti Ls 2
Projektu veido biedrība Ekrāns, sadarbībā ar Francijas Kultūras centru, Gētes institūtu Rīgā, Čehijas Republikas vēstniecību Rīgā, kinoteātri Rīga, Rīgas Kinomuzeju un Nacionālo Kino centru.
Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
