Purvīša balvai nominēti:
Ģirts Muižnieks par izstādi “Mati” galerijā “21” (16. septembris — 31. oktobris);
“Spēcīga gleznotāja personālizstāde ar jaunām emocionālām un koloristiskām atklāsmēm. Pārliecinošs personības vēstījums, nobalansējot uz glamūrās sabiedrības spēļu un autsaidera skata naža asmens” (Laima Slava).
“Spokainas skaistules, lelles kā rēgi, lielformāta mušas — grafiskais trilleris Ģirta Muižnieka izpildījumā ir aizraujošs mākslas notikums. Mākslinieka rokrakstā fascinē līnija — mati, kas pārvēršas zirnekļa tīklā” (Jegors Jerohomovičs).
Ivars Grāvlejs par personālizstādi „Deviņdesmitie” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” radošajā darbnīcā (9. jūlijs - 2. augusts);
“Izstādes pamatā tiek izmantots „profāns” izejmateriāls – to veido autora pusaudža gadu eksperimenti un mēģinājumi fotogrāfijā, nežēlīgās un trulās skolas dzīves dokumentācija. Autors gluži kā psihoanalītiķa kabinetā turpina izrēķināties ar savām atmiņām. Toties izstāde kopumā pārkāpj pašmērķīgas provokācijas robežas un kļūst par pārsteidzošu un saistošu mākslas faktu. Ņemot vērā, ka privātās, marginālās vēstures tēma šībrīža laikmetīgajā mākslā ir kļuvusi par vienu no vadmotīviem, var teikt, ka Ivara Grāvleja „Deviņdesmitie” šajā kontekstā salīdzinoši nesenai pagātnei piešķir jau mītiska laikmeta noskaņu un caur autora personīgo pieredzi vēsta par vispārējām emocionālām šausmām, kādas, domājams, pubertātes vecumā pārdzīvojis katrs” (Alise Tīfentāle).
“To laiku mākslinieciskās aktivitātes – performances, akciju dokumentācijas, eksperimenti ar klases biedriem, šodien izrādās pašvērtīgi par sevi, tieši tāpēc, ka radušies tik nepiespiesti. Prieks par pašu dzīvi kā mākslu.” (Elita Ansone)
Arnis Balčus par darbu „Mūsdienu latvieši” izstādē „Privāts” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” (20. augusts - 18. oktobris);
“Arņa Balčus darbs „Mūsdienu latvieši” ir tematiski aktuāls un formā perfekti realizēts autora komentārs par „izrādes sabiedrības” būtību un latviešu kā nācijas nākotni. Atšķirīgos rāmjos pie iedomātas privātas istabas sienas eksponētas dažādu izmēru fotogrāfijas. Ja tajās ieskatās, tad viens cilvēks tajās atkārtojas. Tātad tā ir „šī” cilvēka istaba, kurā esam ienākuši un varam veidot savu stāstu par to, kas fotogrāfijās redzams. Tas ir veids, kā Arnis Balčus eksponējis fotogrāfijas no „privātā albuma”, kurās redzams pats ar sev tuviem cilvēkiem, atgādinot tos foto albūmus, kas skatāmi populārajā portālā Draugiem.lv, apliecinot, ka šis ir izrādīšanās un izrādes sabiedrības laiks. Vēl būtiskāks ir jautājums, ko autors uzdod caur fotogrāfiju stāstošo vēstījumu: „Kāds būs nākotnes latvietis? Kā to iespaidos n-tie „aizbraucēji”? Jo īpaši ņemot vērā, ka multikulturālisms Latvijā tiek uztverts kā drauds latviskajai identitātei” (Ieva Kulakova).
Mārtiņš Ratniks par izstādi “Zeme” galerijā “VKN” (12. septembris – 2. oktobris);
“Ratnika darba vizuālais materiāls liek atcerēties Stenlija Kubrika “Kosmisko odiseju 2001” (1968) vai kadrus no Andreja Tarkovska filmas “Solaris” (1972). Ratnika darba koncepcijai var pietuvoties, domājot par neierastas ģeometriskas formas video projekciju izmantojumu – tas mūs vedina iejusties kāda savāda lidaparāta kabīnē. Cita atsauce – uz kino bieži redzēto ceļa neierobežoto plašumu – tādējādi pārvēršas kosmiskā lidojuma vizuālajos tēlos. Šajā brīdī kritiskam skatītājam vajadzētu saprast, ka esam pārgājuši mūsu priekšstatu sfērā, un ka šeit darbojas nevis attēla un attēlotā objektīva saistība, bet gan attēls, ko veido kāds jaudīgs procesors – mūsu galva” (Jānis Taurens).
Alnis Stakle par darbu ciklu izstādē „Privāts” LNMM izstāžu zāle «Arsenāls» (20. augusts - 18. oktobris);
“Aļņa Stakles fotogrāfijas ar izgaismotajiem māju logiem vienkārši un tajā pašā laikā ļoti poētiski stāsta par māju sajūtas noslēpumu. Konceptuāli precīzas idejas meistarīgs risinājums, izgaismojot krāsu akcentiem emocionāli iedarbīgas detaļas. Reti kad krāsu fotogrāfijas iespējas izmantotas tik pašsaprotami un suģestējoši. Cilvēciski būtisks mākslinieka piedāvājums, apcerot vērtības mūsdienu pasaulē” (Laima Slava).
Ģirts Korps par interaktīvu videoinstalāciju „Untitled” (Bez nosaukuma) KIM? galerijā Spīķeros (24. jūlijs - 6. septembris);
“Interaktīvā videoinstalācija, kuras vadības interfeiss radies videospēļu ietekmē un tādēļ ir īpašā veidā uzrunājošs jaunākās paaudzes skatītājiem, manuprāt, veiksmīgi piedāvā ļoti dziļu un poētisku saturu. Saglabājot māksliniecisku nosacītības pakāpi, autors dod iespēju skatītājam manipulēt ar meitenes (darba galvenais tēls) sapņu pasauli. Dažādu attēlu un skaņu sekvences kā uzplaiksnījumi no pieredzētā vai pārdzīvotā klājas virsū cits citam un kopā veido gan nosacītu stāstu, gan, varētu teikt - drīzāk sajūtu. Manuprāt, šis ir viens no veiksmīgākajiem autora darbiem” (Raitis Šmits).
Andris Eglītis par izstādi „Es gribu būt tur” Cēsu stacijas noliktavā (25. jūlijs – 25. augusts)
“Gandrīz monohromas, zemes brūnajos, okera un pelēkajos toņos gleznotas četras iespaidīgu izmēru figuratīvas kompozīcijas. Autobusa pieturā, lidostas uzgaidāmajā telpā, darbību beigušas stacijas rāmā vientulībā. Izstāde runā par cilvēka stāvokli, vajadzību doties ceļā, ko, protams, uztveram arī simboliskā nozīmē. Eglītis gleznojis, krāsu vietā šoreiz izmantojot zemi un mālus, tomēr skatītājam tas pat neienāk prātā, tik organiski tie veido lokālo ainavu un skatu kolorītu, kas sakņojas Latvijas mākslas klasikas tradīcijā. Īstas zemes klātesamība glezniecībā, kolorīts, kuru varētu nosaukt par „nekādu”, un dzīves iespaidu precizitāte reālisma manierē, šis viss visparastākais gala rezultātā transformējas par citu substanci” (Elita Ansone).
PURVĪŠA BALVAS EKSPERTI 2009 / 2010
Purvīša balvas septiņu ekspertu darba grupas sastāvā 2009. un 2010. gada periodā strādā mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece, izdevniecības „Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents, Jauno mediju kultūras centra „RIXC” dibinātājs Raitis Šmits, mākslas kritiķe, žurnāla „Fotokvartāls” galvenā redaktore Alise Tīfentāle, laikraksta „Diena” kultūras žurnālists Jegors Jerohomovičs, mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kulakova un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens. Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa tiekas un izvirza nominantus balvai reizi ceturksnī.
PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva tika iedibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis augstāko ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas vērtējumu. Balvas apjoms ir 20 000,- LVL (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Pirmo Purvīša balvu 2009. gada 11. februārī saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude”.
Purvīša balvas konkursu mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA „Alfor”.
Attēlā: Ģirta Muižnieka glezna