Māras Zālītes luga “Lācis” Nacionālajam teātrim tika sarakstīta, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”. Dažādu iemeslu dēļ lugas iestudējums tika pārcelts uz šo sezonu un gluži simboliski pārtop par “sapņa” noslēgumu. Izrādes galvenais varonis nav tikai populārais rakstnieks Vilis Lācis, kura uzvārds izmantots izrādes nosaukumā. Lai cik skaļi tas izklausītos, izrādes galvenais varonis ir tauta – tie, kas savas vienīgās dzīves spiesti dzīvot lielu vēsturisku notikumu ēnā. Sabrūk sapnis par brīvu Latviju, un ir cilvēki, kuriem tiek dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot tālāk – sadarboties ar varu, glābt dzīvību, gūt peļņu, ietekmi sabiedrībā, slavu, vai – atteikties no tā visa, riskējot ar bojāeju. Starp latviešiem ir kā vieni, tā otri. Vilis Lācis kļūst par iekšlietu ministru un Ministru prezidentu, tiek tulkots visās padomju tautu valodās un mācīts skolu programmās, kamēr viņa privātā dzīve met daudz sāpīgākus kūleņus. Jauni latviešu puiši, tostarp trīs brāļi – Aleksis, Edgars un Oskars – nolemj pretoties, jaunības maksimālismā nerēķinoties ar sekām.
Cik tālu latvietis ir gatavs iet, lai glābtu sevi, lai mēģinātu izdzīvot par spīti visam – arī tā varētu nosaukt šo darbu un tiešā veidā attiecināt uz šodienu. Jautājums, uz kuru mums visiem var nākties atbildēt.
