Režisori uzsver, ka „šis ir viens no latviskākajiem stāstiem par mīlestību, un lai gan izrādē tiks risinātas mūžīgās varas un mākslas attiecības, galvenais izrādīsies jautājums, vai varoņi spēs pateikt viens otram, ka mīl..”
Gunāra Priedes trīspadsmitās lugas ar nosaukumu ”Trīspadsmitā” vēsturē paradoksālā veidā savijas autora iztēles radītie notikumi ar reālo dzīvi pagātnē un mūsdienās. Līdzīgi kā Cēzara Kalniņa dziesmas lugā, 1967. gadā tiek aizliegta Rolanda Kalniņa filma “Elpojiet dziļi!”, kas veidota pēc “Trīspadsmitās ” motīviem - funkcionāriem gremž dziesmiņa par četriem baltiem krekliem un varas kritika. Filma savus skatītājus sasniedz tikai 1986. gadā, bet Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, kas skan filmā, jau paspējušas kļūt par tautas dziesmām. “Dzeguzes balss”, “Alvas zaldātiņi”, “Es esmu bagāts” tika dziedātas ne tikai priekam, bet arī par spīti varai.
Kopš tā laika neatkarīgajā Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kuriem šīs melodijas un vārdi ir sveši, daži ar lugu saistītie mākslinieki tagad spēlē varas gaiteņos, bet Anitas Sondores lomu apguvuši interneta portālu komentētāji, ministri un kultūras funkcionāri. Tālajos sešdesmitajos Sondore apgalvoja, ka mākslai ir didaktiski mērķi. Viņas šodienas pēcteči saka – mākslai ir jāpelna. Rezultāts abos gadījumos ir viens – kultūra, kas ir tautas pastāvēšanas pamats, neattīstās un iet bojā. Nedzimst jaunais, jo bez mākslas ir grūti saprast to, kas ir mīlestība, grūti iemācīties radīt. Tāpēc arī mēs paliekam iestrēguši laikā, ieciklējušies, ar vecām idejām un bez nākotnes. Varbūt vienīgi krekli ir citi – jaunāki un košāki. Bet stāsts jau nav par tiem.
Lomās Ēriks Vilsons, Anita Kvāla, Inese Jurjāne, Lauma Balode un Oleksijs Demčenko.
