Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde Mākslinieks. Portrets. Pašportrets iepazīstina ar radošās profesijas pārstāvi – gleznotāju, tēlnieku un grafiķi gan kolēģu vērojumā, gan skatā pašam uz sevi. Gadsimtiem Eiropas mākslā dominēja valdnieku, aristokrātu, tirgoņu un daiļu sabiedrības dāmu pasūtījuma portrets. Taču pēc mākslas zinātnieka Borisa Vipera domām, „pasūtītājs un mākslinieks reti kad ir draugi. Un grūti nonākt pie vienprātības, runājot dažādās valodās”. Domstarpību pamatā bija ne tikai ārējā līdzība; pasūtītājs alka savu attēlu redzēt pēc iespējas glaimojošāku. Šī urdošā nesaprašanās starp autoru un modeli kļuva par svarīgu iemeslu iet vieglāko pretestības ceļu, radot citu mākslinieku, labi pazīstamu domubiedru portretus. Tie atklāj intriģējošu tēlu galeriju, pārdomu pasauli, pilnu ar negaidītiem izteiksmes līdzekļu risinājumiem.
Modernisma virzieniem būtiskais formas vienkāršojums ļāva attālināties no 17. ‑ 19. gadsimtā ierastā reālistiskā sejas atspoguļojuma. Jaņa Rozentāla izkristalizēto portreta tipu varētu uzskatīt par reālisma kanonu latviešu mākslā, ko modernisti Niklāvs Strunke un Jēkabs Kazaks, pieļaujot zīmējuma un kolorīta deformāciju, variēja pēc saviem uzskatiem. Vadošais 20.gadsimta 30.gadu portretists Valdemārs Tone uzskatīja, ka „labā portretā ir jāredz cilvēks, kāds viņš ir bijis, kāds ir un kāds varētu būt nākotnē!”.
Pašportrets ir žanrs, kas vienmēr izraisa virkni jautājumu. Kāpēc mākslinieks vēlas attēlot tieši sevi? Vai lai iemūžinātu savu personu nākotnei, vai tādēļ, ka blakus nav cita modeļa? Latviešu gleznotāji pašportretu izmantojuši, lai iedziļinātos sava ārējā veidola izpētē, izjūtās un pārdzīvojumos, bet retāk ‑ jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem. Jēkabs Kazaks daudzkārt zīmējis un gleznojis sevi ne tikai tāpēc, ka trūktu modeļu; jaunajam cilvēkam aktuāli likās arī savas identitātes pētījumi.
Konrāds Ubāns mūža beigās atzina, ka būtu gribējis portretus gleznot vairāk, taču tur vajadzīgs laiks un cilvēks, „kam māksla ir tuva un kas var zināmā mērā uzupurēties. Nevaru gleznot cilvēku, ja viņš pasēd pāris stundas un iet prom”. Sākot ar 1912.gada zēnisko seju, saviebtu ekspresīvās grimasēs Ubāns sevi jaunībā gleznojis vairākkārt, taču brieduma gados visu veltīja ainavai. Toties meistara personība piesaistīja kolēģus, pie tam tik pretējus kā ekspresīvais Jānis Pauļuks un harmoniskais pelēko toņu meistars Imants Vecozols. Pauļuks sevi kā modeli izmantojis vairāk nekā trīsdesmit darbos, kaut gan pēc viņa domām, „katra glezna ir sava veida pašportrets”.
Izstādē žanra daudzveidība atklājas vairāk nekā 200 gan vadošo meistaru, gan mūsdienās mazāk zināmu mākslinieku glezniecības, tēlniecības un grafikas darbos. Uz tikšanos aicina 19. un 20.gadsimta meistari Ojārs Ābols, Ilze Avotiņa, Biruta Baumane, Auseklis Baušķenieks, Normunds Brasliņš, Jēkabs Kazaks, Gustavs Klucis, Ludolfs Liberts, Jānis Liepiņš, Kārlis Miesnieks, Felicita Pauļuka, Jānis Pauļuks, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Janis Rozentāls, Guntis Strupulis, Maija Tabaka, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Hilda Vīka un daudzi citi viņu kolēģi.
21.gadsimta ātrais dzīves temps nonivelē sabiedrības prasības pēc kultūras. Ikviens mirklī var tikt iemūžināts ar digitālo „ziepju trauku”, un pēc gleznota portreta vairs nav pieprasījuma. Savukārt abstrakcionisma uzvaras gājiens tēlotājā mākslā lielā mērā iznīcinājis žanru dalījumu. Tomēr gribas ticēt, ka portreta un pašportreta žanrs joprojām ir dzīvs, un tikai no katras radošās personības atkarīgs, vai tas atradīs ceļu sevis apliecināšanai laikmetīgajā mākslā.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tukuma muzeja krājuma, privātkolekcijām un mākslinieku darbnīcām.
Pateicoties būvfirmas RE&RE finansiālajam atbalstam izstādi papildina plašs ilustrēts katalogs, ko izdeva apgāds Neputns. Sastādītāja un teksta autore Dace Lamberga, mākslinieks Juris Petraškevičs.
