Mirušā bērna māte (Šarlote Geinsbūra) ir bēdu un vainas sagrauta. Viņu ievieto psihiatriskajā slimnīcā, vairākas dienas un nedēļas sieviete tur vada mierīgu dzīvi, līdz viņas vīrs (Vilems Defo), terapeits, uzstāj, ka sievai jāatgriežas mājās. Viņš atbrīvojas no visām sievai izrakstītajām zālēm. Defo taču ir viņas vīrs, kurš palīdzēs remdēt sāpes un tikt atpakaļ uz kājām, ja vien viņa vīram uzticēsies.
Taču kā beigās izrādās, tā nebūt nav laba ideja.
Tā kā drīzumā ļaudis svinēs Helovīnu jeb Visu svēto dienu, tad īstais laiks noskatīties šo filmu. “Antikrists” ir diezgan dīvaina šausmu filma, divas trešdaļas filmas ir skumja psihodrāma, līdz filmas trešajā daļā parādās milzum daudz nežēlīga sadisma, pārdabiska simbolisma un vardarbības.
Filmas dīvainība izskaidrojama trīs vārdiem, proti, Larss fon Trīrs - provokatoriskais dāņu kinorežisors, kas divas reizes ieguvis prestižās Kannu kinofestivāla balvas (ar filmām “Šķeļot viļņus” un “Dejotāja tumsā”) un, deviņdesmitajos gados parakstot manifestu “Dogma 95”, tā saukto, “Šķīstības zvērestu” ("Vows of Chastity”), no jauna iekustināja Eiropas kino mākslu.
Samērā reti “art house" jeb mākslas kino režisors uzņemas veidot šausmu filmu un uz īsu brīdi “Antikrists” ar savu sāpju pilno sižetu un pārdrošajām stilistiskajām izvēlēm nerada pat vismazāko bardzību pret filmā redzamajiem varoņiem, kuru vārdi nav zināmi.
Filmas sākums – bērna nāve – ir krāšņa, palēnināta seksa pilnas, melnbaltas fotogrāfijas un baroka mūzikas rapsodija, kas sajaucas ar nedabisku bērna nāvi un nejaušu, kontrastējošu elementu banālu tuvplānu, piemēram , ģimenes veļas žāvējamās mašīnas rādīšanu. (“Antikrista” seksa aina sasaucas ar britu režisora Nikolasa Roega filmas “Tagad Neskaties” ("Don't Look Now") slaveno seksa ainu. Šajā filmā jaušama daudz spēcīgāka skumju izpēte un pakļaušanās pārdabiskajam).
Defo un Geinsbūras varoņi piesaista ar savu atšķirību. Viņš ir nepielūdzams racionālists, kas mudina sievu cīnīties pret savām bailēm un ieskatīties savas zemapziņas visdziļākajās dzīlēs. Viņa nav droša, ka vīrs ir gatavs palīdzēt viņai šajās mocībās. Dzīves skarbumu, dažkārt ārkārtīgi savādo, viegli gaistošas robežas, kā arī savstarpēji karojošu, nožēlas pilnu pāri mēs atkal un atkal varam atrast Strindberga un Bergmaņa daiļradē.
Protams, kad šie dižie skandināvu dramaturgi vēlējās mūs šokēt ar dzimumu savstarpējo nežēlīgo cīņu, kad laulātais pāris cīnās uz dzīvību un nāvi, viņu vienīgie ieroči bija tikai vārdi. Salīdzinot ar tādām šausmu filmām kā „Hostelis”, „Zāģis” un citām līdzīgām filmām, Trīra kungs latiņu ir pacēlis ievērojami augstāk.
Lai atklātu sievas visslēptākās bailes, pāris dodas pārgājienā uz kādu būdiņu kalnos (tas varētu būt jebkur, bet šoreiz iedomāsimies, ka tas ir kaut kur netālu no Burkitsvilas), taču ārsta nedaudz eksperimentālā terapija beidzas ar lauztiem locekļiem un pat ļaunāk. Daudz ļaunāk. Filmas kulminācijas punkts nepārprotami ir iespaidīgs - „Haoss valda pār pasauli!” neilgi pirms filmas beigām skaidrā angļu valodā paziņo lapsa un Geinsbūras atveidotā daudz pārcietusī māte muļķīgā kārtā pārvēršas par trakojošu, psihiski nelīdzsvarotu drausmu raganu.
Šis režisors bieži ir ticis „apsūdzēts” sieviešu nīšanā, viņa filmu varones vienmēr tiek sodītas, kas šķiet visai netaisnīgi. Bet šoreiz viss ir citādāk un apsūdzības izpaliek; neskatoties uz pavērsieniem filmas pirmajā pusē, Defo tēlotais pašapmierinātais terapeits beigās saņem pelnīto sodu.
Kā zināms, nesen Ņujorkas filmu festivālā, „Antikrista” demonstrēšanas laikā kādu cilvēku piemeklējusi lēkme. Kaut kas līdzīgs notika arī Vankūveras starptautiskajā filmu festivālā, kad filmas demonstrēšanu pārtrauca spalgs kliedziens, tas, iespējams, bija ainā, kur Geinsbūra improvizējot veic operāciju. Šajā festivālā kinoteātra zāli 20 minūtes pirms filmas beigām, skaļi protestējot, pameta kāds džentlmenis, nokliedzot: „Jūs saņemat to, par ko maksājat, ļaudis.” Šim nelaimīgajam vīrietim daļēji bija taisnība. Šķiet, ka arī fon Trīrs ir pieļāvis kādu kļūdu vai arī viņš paļāvās uz publikas pamatinstinktu, proti, tas viss (šausmu filmas) jau ir redzēts pirms tam un pēc tā joprojām ir liels pieprasījums.
„Antikrists”, ar kinematogrāfa Entonija Doda Mantla burvīgo veikumu un aktieru pārliecinošo tēlojumu ir spožā kinorežisora radītas postošas šausmas, ne ko pielikt, ne atņemt. Ja jūs tam neticiet, pajautājiet runājošajai lapsai.
Avots: edition.cnn.com
