Tiek atainota situācija, kurā modernais, Blēra personā, satiekas ar tradīcijām, kuras iemieso Elizabete II. Monarhijas institūcija mazliet sāk atgādināt senilu pensionāru bariņu un princese Diāna bija tā, kas ar savu popularitāti un iešanu "cilvēkos" liek stagnātiskajiem zilo asiņu mantiniekiem izskatīties vēl sliktāk. Tā nu Elizabetei II nākas pārvarēt savu nepatiku pret nelaiķi princesi un saņemties, lai tauta nesadumpotos vēl vairāk. Monarhijas mantiniekiem ir jārada labs iespaids sabiedrībā un viņi to arī cenšas darīt. Blērs ceļ telefona klausuli un mēģina nostabilizēt savas un karalienes pozīcijas daudzgalvainā pūļa priekšā, kā nekā no šiem bariem nāk balsis un tie uztur karaļnamu.
„Karaliene” veiksmīgi tika nodemonstrēta Venēcijas kinofestivālā, ir nominēta „Zelta globusam” un kritiķi izteicās par filmu diezgan jūsmīgi. Bet, ja kaut kas šajā, manuprāt, visnotaļ garlaicīgajā filmā bija ievērības cienīgs, tad noteikti tas jāsaka par aktieriem. Karalienes Elizabetes II lomas atveidotāja Helen Mirren ir vienkārši lieliska un labāku karalienes atveidotāju būtu grūti atrast, arī citi aktieri savu sniegumu notur līmenī.
Bet par pārējo nākas saraukt pieri ne vienreiz vien. Piemēram, gribētos zināt, ko īsti ar šo filmu gribēja pateikt tās autori. Filma pretendē teju uz dokumentālās filmas statusu, jo notikumi ir tikai desmit gadus veci un balstās uz reāliem faktiem, gandrīz visas iesaistītās personas joprojām elpo arī mūsdienās. Kurā brīdī šī ir spēlfilma un interpretācija par notikumiem karaļnamā un cik no tā visa ir reāli fakti, lai nu uzmin skatītājs pats. Pārāk daudz šeit tādu vietu, kurās neviena nepiederoša persona nevarēja būt un nebija klāt. Piemēram, karalienes brauciens vienatnē kalnainā apvidū, kur notiek mirklīgi intīms, dziļi personīgs pārdzīvojums, jeb tikšanās ar briedi. Atvainojiet, kas tās ir par muļķībām!?
2006. gads, kad iznāca filma bija pēdējais brīdis, kad atgādināt, kāds malacis gan bija Blērs, kad stājās pie varas stūres tajās senajās dienās, jo līdz šai dienai Tonijs jau bija paguvis sasmērēties ne pa jokam. „Karalienē” Blērs staro no enerģijas un pat saka emocionālas runas, kamera fokusējas uz premjerministra acīm un mēs tajās varam nolasīt, ka Tonijs ir krietns vīrs un sasodīti labs politiķis. Šādi jocīgi gājieni filmā ir krietni daudz.
Viens no vēstījumiem ir par princesi Diānu, kuru kā Jēzu visi tik ļoti mīlēja, ka piesita krustā, jeb norāde uz to, ka mīlošās sabiedrības pārlieku lielā uzmanība arī, iespējams, piebeidza princesi. Un britiem neraksturīgā hiper emocinālā ņemšanās ap šo par ikonu padarīto sievieti ir kaut kas fenomenāls. Tad nu ir iespēja kā skatītājam ņemt dalību šajos notikumos pirms desmit gadiem.
Interesants viss šis ""inscinētais reālkino" varētu būt tiem, kas seko līdzi britu karaļnama asarām un priekiem. Daudz kas šeit netiek paskaidrots, jo tiek pieņemts, ka skatītāji ir lietas kursā par visām aizkulisēm un Diānas attiecībām ar karaļnamu. Tātad ja izklausās pēc tējas tases jūsu gaumē, tad uz priekšu dārgie draugi...
Režisors: Stephen Frears
Lomās: Helen Mirren, Michael Sheen, James Cromwell,Alex Jennings, Roger Allam, Sylvia Syms, Tim McMullan.
