Šogad aprit 90 gadadiena kopš Bermonta armijas sakāves Liepājas pievārtē

Izstādē skatāms arī Liepājas muzeja jaunieguvums. Lāčplēša dienas svētku priekšvakarā Liepājas muzejs saņēma vēstuli un fotogrāfiju no dr. Georga Lielbrieža, kas dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņš vēstulē stāsta par savu māti Olgu Lielbriedi, kura 1919. gadā, būdama 19 gadus veca, strādāja par telefonisti un, pateicoties angļu valodas zināšanām, sūtīja latviešu brīvības cīnītājiem sagatavotās ziņas, kas palīdzēja Anglijas artilērijai regulēt vācu pozīciju apšaudi pie Liepājas

Viena no izstādes sadaļām veltīta Lāčplēša Kara ordenim. Tas dibināts 1919.gada 11.novembrī. Tikai pēc Latvijas teritorijas pilnīgas atbrīvošanas Satversmes sapulce 1920.gada 18.septembrī pieņēma likumu par Lāčplēša Kara ordeni.

Ordenis piešķirams vienīgi par kara nopelniem un tikai tiem, kas izpildījuši pienākumu pret valsti ar grūtiem un izciliem varoņdarbiem - par godu un slavu Latvijai. Ordeni piešķīra līdz 1928.gadam, kad saskaņā ar 15.oktobra lēmumu apbalvošanu ar to pārtrauca.

Izstādē atspoguļota arī Jēkaba Klaviera personība. 1921.gadā Jēkabs Klaviers (1865-1937) par izcilo drosmi 14.novembra kaujā tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni, kļūdams par vienu no gados vecākajiem ordeņa kavalieriem. Divus gadus vecāks par viņu bija vienīgi brīvprātīgais Fricis Liepiņš (1863-1939), dzimis Aizputes apriņķī, arī piedalījies Liepājas aizstāvēšanas kaujās. Miris un apglabāts Dunalkā.

Izstādes noslēguma daļai dots nosaukums "Rekviēms". Tā liek ielūkoties šodienā, kad cilvēku cieņa un rūpes gādā par Latvijas brīvības cīņās kritušo vai šo kauju izcīnījušo vīru piemiņas un vārdu saglabāšanu Liepājas kapsētās.

1919.gada rudens zīmīgs kā varonības un nodevības, bezgalīgas uzupurēšanās un arī savtīguma un gļēvulības laiks. Latvijas brīvības cīņu laiks.

1919. gada otrajā pusē vienlaikus ar lielinieku pūlēm nodibināt Latvijā padomju varu krievu monarhisti apvienojās ar Latvijai naidīgām vācu muižniecības aprindām, kuras cerēja nostiprināties Latvijā, satriekt padomju varu Krievijā un atjaunot Vācijas ķeizarvalsti.

1919.gada jūlijā visi apstākļi vedināja domāt, ka vācu karaspēks drīzumā Latviju atstās, taču Vācijas valdība nevēlējās zaudēt ietekmi Baltijā un tiecās saglabāt kaut daļu no nesen milzīgās armijas.

Kad kļuva skaidrs, ka ar ģenerāļa Ridigera fon der Golca atrunu, ka evakuācijai nepieciešamas 74 dienas, neizdosies no tās izvairīties, ģenerālis panāca vācu algotņu masveida pāreju Jelgavā veidotajā tā saucamajā krievu Rietumarmijā.

Šīs armijas priekšgalā stājās par pulkvedi un kņazu Avalovu dzimtas pārstāvi uzdevies Pāvels Bermonts. Rietumarmijas vadība praktiski atradās Golca un Bišofa rokās. No Vācijas tai pienāca ešeloni ar karavīriem, ieročiem, kara tehniku.

Bermonta mērķis bija Latvijas pagaidu valdības gāšana, Baltijas provinču pārvaldes organizēšana, saglabājot visas muižniecības privilēģijas.

Bermontiādes galvenās cīņas norisinājās pie Rīgas, sākoties 8.oktobrī, bet 11.novembrī, kā rakstīja tā laika avīzes: ”Vācu bandas satriektas. Pārdaugava un tilti mūsu rokās.” Lāčplēša diena bija dzimusi.

Karadarbības turpinājumā bermontieši aktivizējās Kurzemē. Cīņas pie Liepājas 1919.gada novembrī nepārsteidza ar tādu grandiozitāti kā pie Rīgas, jo kaujās iesaistīto spēku bija mazāk, taču šo cīņu spraigums bija tikpat liels.

4.novembrī tika ieņemta Grobiņa, Liepājas aizstāvju pozīcijas sāka apšaudīt pretinieka artilērija. Kaujas ar ārkārtīgi lielu pilsētas aizstāvju uzupurēšanos un cīņas sparu, virspavēlnieka pulkvežleitnanta Oskara Dankera prasmīgā vadībā beidzās 14.novembrī, padzenot bermontiešus no Liepājas.