Filmas centrālais notikums ir vācu ģenerāļu tiesāšana un publiska sodīšana Rīgā 1946. gadā. Notiesāja visus ģenerāļus, ja vien par tiesu var saukt procesu, kurā liecinieki pēc liecību sniegšanas tiek represēti, bet pulkvedis Aleksandrs Bekings, kuru publiski it kā pakāra Rīgā, patiesībā mira cietuma slimnīcā. Viņa vietā pakāra kādu citu, tikai kuru?
Mijoties melnbaltiem kadriem, kuros redzama vēsturisko notikumu gaita, dokumentāliem avotiem, kas norāda uz nepilnībām padomju varas dokumentu saturos, pievienojot arī advokāta Andra Grūtupa un publiskās nāves soda izpildīšanas acu liecinieku stāstus, filmas veidotāji būvējuši secīgu notikumu attīstības gaitu, kuri risinājās Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados. Gluži tāpat kā iespēju rast atbildes uz jautājumiem - kā no cilvēka zemapziņas dzīlēm mostas zvērs un vai nežēlīgos ģenerāļos, kuri spējīgi nogalināt bez problēmām, var būt arī cilvēcīgums?
Tomēr „Ešafots. Soda izrāde” nemeklēja atbildes uz jautājumu vai šos vācu ģenerāļus vajadzēja sodīt, bet vai bija nepieciešama šausmu izrāde, kurā pie Uzvaras pieminekļa noraudzījās vairāki simti cilvēku.
