Pirmā izrāde – „DIX-HUIT PAS” jeb „Astoņpadsmit soļi” veidota pēc Patrika Zīskinda romāna „Parfīms” motīviem. „DIX-HUIT PAS” horeogrāfiju iestudējis horeogrāfs un dejotājs - Dmitrijs Gaitjukevičs kopā ar trupas dejotājiem. Dejas izpildījumu pārstāv Ramona Galkina, Santa Grīnfelde, Andris Kačanovskis, Valērijs Olehno, Ilze Zīriņa, kā arī pati kompānijas mākslinieciskā vadītāja, horeogrāfe – Olga Žitluhina.
Pārsteidzot ar absolūtu klusumu un tumsu sākumā, izrāde pakāpeniski kļūst mūzikas un gaismas piesātināta. Pirmais uzmanību saistošais elements ir skatuves dekorācijas – auduma maisi, kas pakārti striķos, tie lēnām tiek nolaisti zemē, atklājot tajos paslēpušos dejotājus. Vērojot dejotāju sniegumu, nav iespējams vienlīdz lielu uzmanības devu veltīt katrai dejotāja ķermeņa daļai, tādēļ augstu vērtējams gaismu mākslinieka veikums, proti, ar gaismu tiek akcentētas konkrēti tikai dejotāja kājas, seja u.c. Gaisma ne vien izceļ, bet arī paslēpj izrādi veidojušus efektus, piemēram, ventilatorus, uz brīdi liekot noticēt, ka ventilatora izraisītais vējš ir vienīgi dejotāja meistarība.
„DIX-HUIT PAS” raksturo brīvi māksliniecisks stils, piedāvājot izjustu ritma izjūtu, izstrādātas kustības un to papildinošu mīmiku. Prasās pēc spēcīgākām atsaucēm uz
jau pieminēto Zīskinda romānu „Parfīms”, kas izpaustos tieši dejā. Zentas Kačanovskas veidotie kostīmi ir vienkārši un lakoniski, radot gaisīgumu lakatos, kurus dejotāji aktīvi iesaista izrādes izpildījumā.
Otra izrāde - „QuickTime Player”, tulkojumā no angļu valodas - „Ātrais laika atskaņotājs”, ir stāsts ne par ko, tādejādi ironizējot tiem skatītājiem, kas vienmēr cenšas saskatīt kādu slēptu zemtekstu vai domu. Līdzīgi kā pirmajai izrādei „QuickTime Player” horeogrāfija veidota sadarbībā ar trupas dejotājiem, dejotāji – iepriekš minētie, izņemot Olgu Žitluhinu, kas ir izrādes horeogrāfe.
Atšķirībā no „DIX-HUIT PAS”, izrādi raksturo izteikti dinamisks ritms, prasot no dejotājiem precizitāti apvienojumā ar dejas kvalitāti. Lai gan visi Olgas Žitluhinas dejotāji ir profesionāļi, apklustot mūzikai, izrādes beigas nodevīgās dejotāju elsas, liecina par pamatīgu dejotāju piepūli. Iepriecina modes mākslinieces Šeilas darinātie skatuves tērpi, apvienojot dejai piemērotu līniju ar izsmalcinātu eleganci.
Patīkams novērojums ir izrāžu izvēlētā vieta – Dailes teātra mazā zāle, jo dejas un mīmikas uztveri nepieciešams neliels attālums, kā arī nosacījums, lai izveidotos dejotāju saikne ar skatītājiem.
Foto: Anrijs Požarskis
