Galerijā Pegazs tiks atklāta multimediju mākslinieka Artūra Bērziņa izstāde

Dosjē

Artūrs Bērziņš (1983) - gleznotājs, režisors, vizuālās komunikācijas mākslinieks un mūziķis -, aktīvi sāka darboties 90-o gadu otrajā pusē, ilustrējot rokgrupu CD. Tajā pašā laikā izveidoja mūzikas grupu „Angel’s Tears” (tagad „diaDema”), aizsākot neo-gotisko virzienu Latvijā. Beidzis J. Rozentāla skolu un Latvijas Mākslas Akadēmijas bakalaurus, tagad strādā pie LMA maģistra darba. Izstrādājis Novaja Volna ’06, Dirol, Avasonic un citu firmu reklāmas. Ērika Stendzenieka aģentūrā „!MOOZ” veidojis reklāmu Kultūras Ministrijai, Mitsubishi, Dziesmusvētkiem, Latvijas Krājbankai, K-rautai, Salienas pilsētai, Sky and More un daudziem citiem. Kā gleznotājs, foto- un video-mākslinieks kopš 2001. gada piedalījies 30 izstādēs un festivālos, ieguvis vairākas balvas, vairāki darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ASV. Ar viņa daiļradi tuvāk var iepazīties www.berzinsh.lv
 
Jaunais mākslinieks paliek sev uzticīgs gan dzīvē, gan mākslā - gluži kā savulaik tik slavenais un aprunātais dendijs Kārlis Padegs.
(Viesturs Avots. „Latvijas Avīze”, 15. decembris, 2008)

Artūra dzīvesstāsts atšķiras no vairākuma cilvēku visā pasaulē. Daudzu burvīgu mākslas darbu autors dzimis 1983. gada 20. aprīlī, bet Otrā dzimšanas diena, 1991. gada 16. jūlijs, Deboras Sirds Klīnikā, Amerikā.
(Agnese Ščuka. „Septiņi” 12. - 18. aprīlis, 2004)

Manā jaunradē dominē caur postmodernisma prizmu aplūkotās simbolisma iezīmes - noputējušas un saskrambātas, sadalītas pa segmentiem.
(„Kultūras Diena”, 26. septembris, 2008)

Jaunā personālizstāde „Coca-Ine from LV”

Tāpat kā iepriekšējās personālizstādēs „Garīgā Ķirurģija” un „Kurlmēmā daile un Vraks”, arī šinī izstādē izlikto darbu pamatu turpinu balstīt uz koplementaritātes principa, t.i. meklējot savstarpēju papildināšanos. Lielā mērā to var salīdzināt ar austrumu „Iņ” un „Jaņ” jēdzienu. Balts blakus melnajam ir baltāks, nekā pats par sevi, un melns blakus baltajam ir melnāks, bet kopā tie rada trešo dimensiju - dziļāku, spilgtāku un pilnīgāku. Tā, piemēram, manos darbos blakus miesiskajam apgarotais tiek izjusts asāk un otrādi - bet kopā vienā veselumā tie rada kaut ko jaudīgu un neparastu, ar savu garšu, ar savu smaržu. Ar savu vēstījumu. Runājot par vēstījumu - katrā darbā tas ir individuāls, bet vispārināti manos darbos vienmēr ir mēģinājums oponēt stereotipiem. Radīt skatītājā jūtu ambivalenci - piemēram, skaistais un harmoniskais, kas ir sabojāts ar kādu disharmoniju. Gluži kā jebkurš dzīvs cilvēks. To ir jāpasniedz tā, lai skatītāju tas aizkustinātu un neļautu sevi uzreiz aizmirst. Cilvēks iet garām, bet turpina domāt. Domāt kaut ko - piemēram „nu kāpēc tas idiots autors paņēma un sabojāja kaut-ko tik skaistu, kāpēc viņš paņēma un nodarīja tam pāri!” Un kavējoties pie šīm domām, nemana, kā jūt līdzi tam tēlam, un pat varbūt nedaudz iemīlas tajā. Runājot par erotismu manos darbos - tas laikam varētu būt mēģinājums oponēt stereotipiem, ka seksualitāte ir kaut-kas izaicinošs, stihisks un pat agresīvs, bet sievišķība - kaut-kas pasīvs, nevainīgs un neitrāls. Es domāju, ka tās ir savstarpēji neatdalāmas lietas. Un dažos darbos apzināti veidoju hiperbolu par seksīguma un sievišķības adhēziju, neaizmirstot piejaukt kokteilim arī humora devu. Patiesībā es jaucu ļoti daudz metafizisku komponentu, lai mēģināt panākt, ka darbs uzrunā, lai tas ielien skatītājā pietiekami dziļi, lai sameklē to G-punktu dvēselē. 

Likteņa pirksts

Mana Otrā dzimšanas diena ir 1991. gada 16. jūlijs Amerikā, Deboras Sirds klīnikā. Manas dzīves gaitām bija jābeidzas apmēram 1996. gadā, jo 1986. gadā Maskavas centrālajā Bakuļeva kardioloģijas institūtā vecākiem pateica atklāti, ka vismaz tuvākos 15 gadus šāda veida kombinētā tipa iedzimtās sirdskaites operētas netiks, iesakot vecākiem gādāt jaunu bērnu. Esmu ļoti pateicīgs gan vecākiem, kas nepadevās un cīnījās par mani, gan tēva bijušo kolēģu ģimenei, kuri, aizbraukuši uz ASV, nejauši satika viesos ķirurgu no Deboras labdarības hospitāļa Ņūdžersijas štatā. Šinī sarunā par visu kaut ko viņi ieminējās, kā reiz Tbilisi klīnikā operācijas laikā nodzisa gaisma. Dažreiz joka pēc salīdzinu to ar „Meistarā un Margaritā” izteikto liktenīgo frāzi „...jo Annuška jau ir izlējusi eļļu”. Sakarā ar Tbilisi atgadījuma pieminēšanu diskusija attīstījās medicīnas virzienā, līdz tiku pieminēts arī es un labdarības operācijas PSRS bērniem. Tēva kolēģi uzreiz informēja mūsu ģimeni un bija gatavi uzņemt mūs pie sevis, kaut gan pat vēl paši nebija paguvuši iedzīvoties. Tas notika laikā, kad jau varēja izbraukt uz ārzemēm, bet biļešu cenas vēl nebija uzlēkušas nepieejamos augstumos. Taču, biļetes vēl pēdējās dienās nebija nonākušas Rīgā - tēvs pēdējā brīdī, piektdienā, aizmetās uz Maskavu un tomēr izsita ārpuskārtas biļetes - paradoksāli, bet tās toreiz varēja parakstīt tikai Padomju Savienības Civilās aviācijas ministra vietnieks. Un galu-galā arī šeit bija sarežģījums - manai biļetei bija nepareizi dati, tomēr paldies Dievam, to pamanījām un to Rīgā izlaboja pirms došanās uz Ļeņingradu nakts lidojumam uz ASV. Patiesībā viss šis stāsts ir ļoti sarežģīts, bijis bezgala daudz sakritību, likumsakarīgu problēmu risinājumu, lai šī operācija notiktu. Tā bija kā likteņa divu pušu cīņa. Un arī pēc šīs galvenās uzvaras joprojām es jūtu, ka cīņa turpinās - gan ārējā, gan mana iekšējā. To var redzēt manos darbos. Un es vienmēr cenšos, lai gaišais ir vismaz soli priekšā. Dzīve vienmēr ir cīņa. Par veselību runājot - protams, bezrūpīga dzīve nesanāk, galvenokārt periodisku lēkmju dēļ, bet galu-galā tā bija pat priekš ASV apstākļiem sarežģīta operācija no vairākiem posmiem un ķirurgi bija priecīgi par veiksmīgu iznākumu. Varbūt neesmu izsekojis, bet cik zinu, joprojām Latvijā esmu vienīgais ar tādu sirdi, kurai ir tikai divi kambari četru vietā.

Morāli, kā jau minēju iepriekš, esmu daudziem ļoti pateicīgs. Arī neskaitāmajiem cilvēkiem, kurus es nepazīstu un neesmu redzējis sejā - tiem Amerikas iedzīvotājiem, kuri ziedoja tūkstošiem dolāru šai klīnikai, kas tiek uzturēta tikai no saziedotiem līdzekļiem. Un, pašsaprotami, Liktenim, vai Dievam - sauc kā gribi, būtība paliek. Ja šie notikumi savirknējas šādā garā ķēdē, tad tam acīmredzot ir sava jēga un man sava vieta tajā.

Jaunā filma

Šovasar pabeigtā filma „Strupceļš” ir alegorija par brīdi attiecībās starp diviem cilvēkiem, kuri „nespēj būt viens bez otra, bet nespēj būt arī viens ar otru”. Attiecību strupceļš ir attēlots burtiski - tā ir tāda sirreāla mijkrēšļa zona, kaut-kur pasaules apvārsnī, kur pazūd saprašanās saikne, katrs runā savā valodā un nesaprot otru. Viss šeit ir iestrēdzis apburtajā lokā, bet apkārt klejo varoņu domu rēgi un nedod mieru. Galvenie varoņi, kurus atveido Anete Saulīte un Kaspars Zāle, jau ilgāku laiku atrodas šinī strupceļā, bet apziņa par lietu neatgriezeniskumu pamazām izskaidrojas tieši filmas ietvaros risinātajā attiecību segmentā. Un lai atrast atpakaļceļu no šejienes, ir jāpārkāpj smags šķērslis, izdarot sevī ko tādu, ko izdarīt neceļas roka. Filma ir visai abstrakta, tās galamērķis ir izjūtas. Tas ir tāds deformētu attiecību atspoguļojums metaforās. Vietām šī deformācija tiek parādīta tīri fiziskās attiecībās, piemēram, mīlēšanās olu dzeltenumā un citas manas ekstravagantās „asprātības”. Pašreiz filma tiek gatavota festivāliem. Plānots to saīsināt, lai ielikt izlasē ar vēl divu citu režisoru filmām, kuras zināmā mērā tematiski sakrīt - t.i. divu cilvēku attiecības. Tā kā pavisam drīz tā būs laista gaismā.

Primārais no visiem mākslas virzieniem, kuros darbojos

Kino un videomāksla laikam ir vislielākais izaicinājums, jo tur vari izpausties gan kā scenārists, gan kā režisors, kā scenogrāfs, kolektīva vadītājs, mūziķis, stilists, montāžists, efektu un pēcapstrādes meistars, dažreiz pat aktieris vai operators un vēl daudz kas cits - tikai tas viss pieprasa mežonīgi daudz enerģijas un laika - „Strupceļam” aizgāja 3-4 mēneši, ieskaitot scenāriju, mūziku un montāžu, kuri arī bija uz maniem pleciem. Bet vismierīgāk izpaust savu sakāmo man izdodas tieši gleznās. Vairākkārtīgi iepriekšējās publikācijās biju minējis, ka stājmākslā nevar panākt to, ko var panākt, piemēram, kino - aizvest skatītāju no ievada līdz emocionālai kulminācijai. Bet no cita aspekta paveroties - statisks attēls spēj nodot primāro informāciju uzreiz, tur mazāk barjeru - tādu, kā, piemēram, noteikts laika segments mākslas darba iepazīšanai. Tā kā statiskam attēlam noteikti ir savas priekšrocības. Un neskatoties uz laikietilpīgumu, glezniecība visbrīvāk ļauj izpausties šinī sfērā - viss ir atkarīgs tikai no autora - līdz pat katram sejas vaibsta slīpumam un dzīslas reljefam, lai panākt iecerēto sasprindzinājumu vai whatever else. Ziemā paredzēta mana gleznu personālizstāde, kurā ar to visu varēs iepazīties dzīvajā.

Iedvesmas avoti. Kas visvairāk iedvesmo un virza darboties pēdējā laikā?

Apmātība. Es esmu apmāts. Ideju ģenerēšanas procesi, kreatīvie plāni mani tur savā varā patstāvīgi, neļaujot sakoncentrēties uz realitāti. Konsekventi vēroju lietas - gan sevī, gan ārpuses - no abstrakta aspekta, pārvēršu vienas parādības par citu mani nodarbinošu parādību metaforām. Bet brīžiem tās idejas nāk negaidīti - kā transcendentālā apgaismība, kas, kā putniņš, nolido garām un nomet kaut-ko siltu uz galvas. Tad tās neliek mieru, skraida turp šurp, divas idejas brīžiem atrod viena otru kā liktenīgie mīļākie un tad saplūst kopā vienotās kaisles konvulsijās, saražojot vēl daudz mazu idejiņu-detaļu - veidojas baigais puzzle attēls, kur visas detaļiņas rezultātā saliekas kopā katra savā vietā, it kā kopš laika gala ir dzimušas tieši priekš tā. Līdz ar to tas ir visai neparedzams process.

Dominējošs vadmotīvs šobrīd

Tieši šobrīd viens no dominējošajiem stilistiskajiem vadmotīviem - spageti. Protams, drīzāk nevis vēstījuma pasniegšanas ziņā, bet kā stilistiskā atribūtika. Pilnīgi nopietni - man tagad top darbu sērija ar spageti motīvu un katrā darbā tam ir sava funkcionālā loma. Artūra Bērziņa „spageti periods”. Tā kā ēdot pastu kādā itāļu virtuves restorānā arī var nonākt pie ekstravagantas atklāsmes. Vienkārši ienāk doma - ja nu spageti makaroni atdzīvotos un kļūtu aktīvi heteroseksuālisti?  Kaut gan tomēr tas vērtīgākais veidojas kaut-kādu nopietnu personīgo pārdzīvojumu rezultātā. Tas bieži vien ir visai mokošs process, bet nu - dzimšana nāk caur sāpēm.

Bet ja vajag steidzīgi ideju neatkarīgi no garastāvokļa (bet darbā, strādājot pie reklāmām, tā ir ikdiena), vienkārši sāku par to domāt - no sākuma viss čīkst, bet ja neatlaidīgi sasprindzini pelēko zarnu traktu iekš galvaskausa, tad drīz vien no tā arī sāk spiesties ārā kas labs.

Sevis raksturojums

Bonapards, Van Damme, kardināls Rišeljē, Asīzes Francisks un vēl daudz kas cits. Tiešām pretrunīgs tips, marginālis, paranoiķis, ideālists-romantiķis ar cinisku humoru - vārdu sakot, pavisam traks zellis. Ko vēl var bilst? Es neesmu veģetārietis.