Dejas izrāde „4 vīri laivā”

Izrādes horeogrāfe R. Nordmane ir LKA Horeogrāfijas nodaļas studente un deju studijas „Dzirnas” mūsdienu dejas pasniedzēja. Pavisam nesen viņa debitēja arī kā režisore izrādē „Trīs vārdi”. Strādājusi arī kā kustību konsultante Nacionālajā un Jaunajā Rīgas teātrī, un 2005. gadā saņēmusi balvu par labāko horeogrāfiju Latvijas neatkarīgajos teātros.

Par savas izrādes galvenajiem varoņiem autore izvēlējusies deju grupas „Dzirnas” dejotājus Andreju Filipovu, Kristapu Ceļmalnieku, Kārli Božu un Ģirtu Bisenieku, kuri šajā sezonā jau piedalījušies ne vienā vien teātra izrādē – „Pēc Dekamerona”, „Karalis Līrs”, „Adata” un būs redzami arī vēl tikai gaidāmajā Dailes teātra iestudējumā „Izredzētais”.

Ķermenim ir sava valoda. Bieži ar vārdos pateikto nesaistīta. Bieži nepasakāmo izsakoša.

Kaut uz skatuves redzami tikai vīrieši vien, jāatceras, ka horeogrāfe ir sieviete. Tātad varētu uzskatīt, ka viņi spiesti „dejot pēc sievietes stabules”, bet vērojot izrādi nākas secināt, ka tajā tik daudz specifiski vīrišķīga attieksmē, saspēlē, ka rodas pat šaubas vai sieviete tur vispār klāt stāvējusi un kā kāds viņai šādas emocijas atklāti kā sedziņu atritināt ļāvis. Autores, horeogrāfes stāsts „vīriešu valodā” pārtulkots.

Ir tādi priekšstati. Ka ir lietas, par ko nerunā. Ka īsti vīrieši neraud. Tāpat tas, ka latviešu vīrieši nerunā. Vai dara to ļoti maz. Vai reti „par tēmu”.

Viss iesākas tumsā. Melns tēls uz melna fona. Kustības nodod kailās pēdas, seja un plaukstas. „Summertime”. Piemakusi L. Ārmstronga balss. Iekšējās pasaules kustība. Bet ilgi nav jāgaida līdz ārējai. Trīs kontrastējošie – haki krāsas biksēs un gaišos, baltos kreklos.

No malas liekas fantastisks vieglums, ar kuru tiek izpildīta katra kustība. Un akrobātika, kas vairāk kā tikai vērā ņemama vien. Tai pat laikā redzams, ka sviedri brīžam līst aumaļām. Elpas trūkums. Bet pat tas padarīts par māksliniecisku efektu. Ar humoru, kura iestudējumā netrūkst. Saraustītā elpa klusumā veido noteiktu ritmu līdz pamazām atkal pāriet kustībā, arvien straujākā un straujākā, līdz atkal kustība ņem virsroku.

Un tad piepeši austrumu motīvi un vientulīga deja, kā kliedziens tuksnesī. Bet tas tikai brīdis. Tikai šķietamība.

Vīriešu brālība, kur līdzās puiciskai aizrautībai valda kustība un pretkustība, cīņa, saspēle un sadarbība. Tieša valoda, raupja, skarba, brīžam nežēlīga. Katrs tiek reiz izstumts no „trīsvienības”, lai atkal tai pievienotos, solo fragmenti un atkal iekļaušanās kopējā sinhronā ritmā, atkārtotas kustības, spoguļkustības, līdz nākamajam pārrāvumam. Noskaņu pārejām mūzikā un ritmā, seko gaismu kontrasti starp zilo un oranžo un piepeši spilgtu skatuves izgaismojumu.

Visbeidzot vēl kaut kas, par ko nerunā. Maigums. Salauzītas, saraustītas kustības, sāpes, kas it kā slēpjamas it kā ne, fonā krievu mūzikas smeldzīgums aiz ārēja raupjuma balsī. Varbūt man tikai tā liekas, bet šajā brīdī ir jūtama autores-sievietes pieeja – noslēgums uz emocionāli trauslas nots. Bet iedarbojas, protams.

Ietilpīgi. Vesela stunda. Bez pārrāvumiem emocijās, bez vēlēšanās kaut uz mirkli novērsties, lai ļautu paklejot acīm apkārt, vērojot blakussēdētāju reakciju.

Ovācijas nekādi negrib rimties. Plaukstas notirpušas. Sievietēm, protams. Klātesošajos vīriešos manāms nemiers. O jā, arī sievietes arī mīl ar acīm.

Nu tātad, meitenes, sievietes negaidiet, kad latviešu vīrieši sāks runāt, vienkārši skatieties uz viņiem.