Kazanova būtu ļoti uzjautrināts, atklājot, ka tagad viņu atceras tikai mīlas dzīves dēļ un ka tieši viņa vārds kļuvis par sinonīmu veiksmīgam brunču medniekam, jo pat uz tikumos vaļīgā Apgaismības jeb brīvdomības laikmeta fona viņa mīlas uzvaras vērtējamas kā visai pieticīgas.
Viņš bija visai kaujiniecisks intelektuālis un apbrīnojami daudzpusīga personība. Mūža lielāko daļu viņš aizvadīja ārpus Venēcijas, aizsākot visdažādākās nodarbes it visur Eiropā, no Parīzes līdz pat Stambulai.
Viņš bija aktieris, katoļu priesteris, jurists, diplomāts, spiegs, filozofs un rakstnieks. Viņš nodibināja valsts loteriju, pārtulkoja Homēra “Īliadu”, sarakstīja četrdesmit divas grāmatas, tostarp — lugas, operu libretus, filozofiskus un matemātiskus traktātus, viņš dzejoja un pētīja kalendārus, Baznīcas tiesības un kubisko ģeometriju, viņa vārds ir saistīts ar oratorijas ienākšanu franču mūzikā, viņš bija izslavēts gardēdis un kabalas praktiķis un radīja piecsējumu romānu zinātniskās fantastikas žanrā. Taču, kad 1798. gadā šis erudītais itālis nomira, viņa dzīves fakts laikabiedriem izlikās tik ļoti necils, ka viņa kapa vieta drīz vien tika aizmirsta.
Kazanovas pasaules slava pamatā saistīta ar apjomīgāko viņa darbu — Histoire de ma vie (“Manas dzīves vēsture”), kas līdz šim ticis pakļauts neskaitāmām spekulācijām un sagrozījumiem.
Biogrāfs Ians Kellijs, britu aktieris un vēsturnieks, ir skrupulozi izpētījis gan visus iespējamos arhīvus, tostarp arī Venēcijas Inkvizīcijas dokumentus, gan arī Kazanovas paša un par viņu sarakstītos darbus, kas sniedz liecību par Kazanovu un viņa laikabiedriem.
Šī biogrāfija kārtu pa kārtai noloba leģendas, no mīta radot cilvēku, patiesi harismātisku personību. Lai gan pienācīgi aprakstīti arī mīlas prieki, Kellijs atturas no vulgāriem sīkumiem, tā vietā pelnītu uzmanību pievērsdams vēsturiskajam kontekstam — 18. gadsimta Venēcijai, Eiropai un Apgaismības laikmetam.
No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna.
