„Es negleznoju pirtis vai peldētājas tāpēc, ka viņas mazgājas. Bet es taču nevaru pirtī viņas gleznot apģērbtas! Uz ielas es nevaru plikas sievietes gleznot. Bet pirtī – varu. Cilvēki mazgājas. Tīrīgi. Neviena komisija nevar man piesieties. Es negribu lupatas. Es gribu tīru mantu, tīru formu. Mēs jau nedzīvojām Grieķijā, kur bija kailuma kults. Tikai pirtī un jūrmalā tu viņu kailu vari dabūt.”
Turpinot tradīciju rādīt Borisa Bērziņa mantojuma kolekciju no muzeja krājuma, kārtējai izstādei izvēlēta viena no māksliniekam tuvākajām tēmām ar pirts ainām, jo viņam tā ir bijusi brīnišķīga iespēja gleznot formu, izjust ķermeņa plastiku. Gleznotājs kā allaž izvēlas raženus stāvus, kur var parādīt barokālo masu izliekumus, plūstošos ritmus, krāsu spēles un noskaņas.
Ekspozīcijai izvēlētas gleznas un izteiksmīgākās lapas no bagātīgā mantotā zīmējumu klāsta, kā arī mākslinieka dzīvesbiedres, tēlnieces Rasmas Bruzītes skulptūras. Rasmai Bruzītei 2009.gads ir deviņdesmitās jubilejas gads.
