Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša laikabiedrs un studiju biedrs Pēterburgas ķeizariskās mākslas akadēmijā Johans (dzimtenē gadu desmitus saukts arī par Jānis) Valters 1906.gadā aizbrauca no Latvijas, no dzimtās Jelgavas pārceļoties uz Vāciju. Ar šo gadu viņam līdzās uzvārdam tiek lietots pseidonīms – Kūravs. Desmit darba gadiem Drēzdenē (1906 – 1916) sekoja mūža pēdējais cēliens Berlīnē (1916/1917 – 1932). Gan izcelsme, gan liktenis mākslinieku saistījis ar vācu un latviešu tautu un kultūru.
Valtera daiļradē izsekojama attīstība no studiju gados apgūta akadēmiska reālisma 19.gadsimta 90.gados līdz ekspresionisma un citu modernisma parādību traktējumam 20.gadsimta 20.gados.
Valtera pēdējā plašākā izstāde Latvijā notika 1994. gadā, atzīmējot viņa 125 gadu jubileju. Apritot 140 gadiem kopš Valtera dzimšanas, izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē aicina uz tikšanos ar jauniem atklājumiem gleznotāja dzīvesceļā un daiļradē. Īpašs veikums šajā jomā ir mākslas vēsturnieces, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētnieces Kristiānas Ābeles izcilais pētījums 400 lapaspušu biezumā „Johans Valters”.
Speciālistu viedoklis ir cildinošs: „..pārsteigumiem bagāta monogrāfija, kas no jauna atklāj noslēpumainā, iepriekš maz izzinātā Latvijas mākslas klasiķa glezniecisko veikumu un starptautisko dzīvesstāstu”. Šajā grāmatā līdztekus eksponētajiem darbiem no Liepājas publicētas vēl divu Johana Valtera gleznu reprodukcijas. Tas ir 1899. gadā gleznotais darbs „Pavasaris” no Liepājs muzeja krājuma un 1904. gadā Irlavas baznīcai gleznotā altārglezna, kas tagad atrodas Liepājas ev. lut. Brāļu draudzē.
Uļa Gintnere, Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja
Attēlā: Johans Valters.„Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi”, altārglezna Liepājas ev. lut Brāļu draudzē. Foto: Jānis Gintners