Performance Scape[e]scape Andrejsalas Dirty Deal Cafe

Performanci veidojusi pagājušajā gadā izveidotā apvienība –
skurrilletten radioaktiv, kurā darbojas Agita Duve (Agita Duwe) un Inese Pavlova, kā arī Diegonante. Projektu telpa Skurrilletten (Berlīne/Kreicberga) paplašinājusi galerijas jēdzienu, meklējot jaunas iespējas mākslas ekspozīcijai un performancei, piemēram, rīkojot izstādi daudzdzīvokļu nama pagrabā un regulāri piedaloties multidisciplinārā improvizācijā Berlīnē Cue.

Ar vienotram uzkrautiem soliem un platformām, norobežots neliels laukumiņš, priekšā galdiņš ar piramīdveida smilšu kaudzi uz tā.

Prožektora gaisma klātesošo sejas vērš zaļas.

Baltā audumā ietīstījusies meitene izdala visiem lapiņas ar performances īsu aprakstu, citēju:
„tā ir lidojošu cilvēku
cilvēku-taureņu pasaule
viegla trausla un skaista
smalki pavedieni
kas caurauž telpu
kļūst par šķiedru kustībai
tu pazūdi tajā
esi neredzams“

tālāk seko zīmējums, kur punktiņi veido ko līdzīgu otrādi apgrieztai piramīdai, laikam jau tā pati smilšu kaudze.

Šausmīgas klišejas. Izlasu un gandrīz skaļi novaidos, kas, johaidī, notiek, ar cilvēkiem, mūžīgais ciešanu etaps, tauriņi trauslums utt., tik bieži izmantotas metaforas, ka sāk kaitināt. Interesantākais, bet ne pārsteidzošākais, tas, ka faktiski aprakstam, nevienā brīdī nesaskatu kādu sakarību ar sekojošo performanci, gana skarbu un agresīvu kā vizuāli tā skaniski. Pamatīgi nobradāti taureņi.

Meitene pienāk pie smilšu kaudzes, tā acīmredzami vilina, viņa sagrābj to, cenšas kaut kā ielocīt baltā auduma/tērpa krokās, bet smiltis neatturami birst laukā, viņa cīnās, locās, krampjaini cenšoties tās noturēt, kādu daļu arī izdodas notīt aiz jostas.

Tālākais ir cīņa ar šo nesamo smagumu – respektīvi – atbrīvoties no tā vai paturēt. Krampjainas kustības, saspringums un fonā vijoles stīgu pieskārieni kombinācijā ar basiem.

Galu galā meitene no smiltīm atbrīvojas un sabrūk. Laimīgi uzelpot vēl nevar. Sākas video daļa. Kas, par laimi, ir daudz veiksmīgāk risināta un pat interesanta. Tukša pazemes autostāvvieta, tā pati meitene un apmēram tā pati problēma. Tikai kameras darbs nu aizvieto kustību samocītību. Meitene kustas lēni, kamera pārlec no leķa uz leņķi. Tuvplāni, tālplāni. Sarkani akcenti. Kādā kadrā uz tērpa parādās rozā pleķis, asiņu nosacīta imitācija. Zemē guļošā meitene atsaucas meitenei uz ekrāna. Tikai uz brīdi. Meitene krampjaini noraustās, par laimi vēl viena inkarnēšanās ķermenī nenotiek un performance noslēdzas.

Pēc nelielas pauzes seko otra video daļa – Diegonantes video darbi. Kas spēj gan piesaistīt piesaistīt uzmanību, gan to noturēt. Pie sīkāka to apraksta neķeršos, vien piebildīšu, ka pamatā tas ir kā pētījums par cilvēka ķermeņa kustību un vides sadarbību, saspēli. Nelielas viena otrai sekojošas filmiņas. Plastiski, skaisti un ar humora devu arīdzan. Tiesa, ilgāk par pusstundu tos vērot „nonstopā“ kļūst apgrūtinoši, uzmanība sāk zust, ko tikai veicina to lēnais ritms, iespējms tie labāk „nolasītos“ parādīti kāda vakara pasākuma laikā. Ar pauzēm vai tamlīdzīgi.

Interesentiem varu ieteikt dažus Diegonates darbus vai to saīsinātās versijas aplūkot  www.videoart.net