Rokopera „Olivers”. Par vērtībām

Galerijas:

• Rokopera "Olivers"

Nojaušams, ka izrādei gada nogale nav izvēlēta nejauši – pirmssvētku laikā mūs mudina atminēties gaišo un tos, kuriem dzīvē paveicies mazāk, cilvēkus ir vieglāk uzrunāt. Lai arī pati rokopera savu pirmizrādi pieredzēja jau šogad maijā, taču tik lielos apmēros un tik plašai auditorijai vienuviet - pirmoreiz. Kā daudzu klasiķu daiļrade, arī Dikensa darbs šoreiz bijis ērts tādēļ, ka tā centrālā bāreņu un ielu paaudzes tēma ir aktuāla visās sabiedrībās visos laikos, tādējādi to ir viegli interpretēt un pielāgot mūsdienām, īpaši ja valsts sociālās problēmas kļūst arvien smagākas.

Mazais Olivers ir viens no daudziem milzīgajā patversmē, kurā ne mirkli neapsīkst lūgsnas – „varbūt šodien mani kāds paņems”? Tur gluži Alkatrazas cietumā ikdiena noris saskaņā ar visstingrāko režīmu. „Mums vajag distancēties,” nebeidz atkārtot darbinieku saltās sejas. Ciešot no vientulības, Olivers bēg un, lai spētu izdzīvot uz ielas, nokļūst bāreņu barona Feigina aizbildniecībā. Īpaša saikne zēnam ir ar bandas labo sirdi Nensiju, kuru nespēja salauzt pat neveiksmīgā mīla pret neiecietīgo azartspēlmani Saiku. Zaglis, melis un huligāns – par tādu Oliveru padarīja ielu likumi, līdz jau solītajās laimīgajās beigās skolotāja Šarlote un policists Rodžers palīdz zēnam atgūt visdārgāko – ģimeni.

Lai uzvedums būtu patiesāks, autore un galvenās lomas atveidotājs Rihards viesojušies Latvijas bērnunamos. Rihardam esot bijis grūti būt par Oliveru, jo viņam esot abi vecāki. Taču ar diezgan pieaugušu skatu Rihards savu tēlu iedzīvina tā skaudrākajos bērnības posmos – bēgšana, saduršanās ar nelieti Feiginu... Un šeit jāsaka, ja iesākumā nelika mieru sajūta, ka šis vairāk ir mūzikls, tad līdz ar Nika Matvejeva parādīšanos bija skaidrs – šeit ir rokopera, un bez Nika rokoperās – nekur! Par Jolantu Gulbi runājot – salīdzinājumā ar maija pirmizrādes Šarlotes lomas atveidotāju Lieni Šomasi Jolantai piemīt tā mātišķā aura, kas šim būtiskajam personāžam nepieciešama. Ir runāts, ka latviešu aktieriem allaž vairāk piedien dziedošās lomas, tādēļ žanrs izvēlēts veiksmīgi. Kopumā priecēja varoņu vokālās sniegumi, rokoperas formātam īpaši izceļami Nensija, Feigins un Saiks.

Atkritumu konteineri, autobusa vraks, ceļa zīme - dekorācijas arēnā bija pat iepriecinoši minimālas, kas rosināja domāt – vairāk piestrādāts pie satura, ne statikas. Liela daļa no publikas bija bērni un jaunieši, attiecīgi šai auditorijai arī veidots rokoperas sižets – vienkāršs. Taču, vien piestājot galvenajos Olivera dzīves posmos, izrādes beigās izsalkums gluži nebija apmierināts – sižetu daudzkārt pārspēja vizuālās aktivitātes, kurās skatiens dažbrīd pilnībā pazuda. Interesants triks izdevās ar izrādes tērpiem – no vienas puses šķita „nekas īpašs, ģērbušies, kā no ielas nākuši”, kas arī bija galvenais pavediens – stāsts taču ir par ikdienu, lai arī uz ielām sastopamie bērni ne uz pusi nav tik krāšņi kā rokoperā, līdz ar to mazliet zuda īstenības pavediens.

Lai vai kā - „Olivers” noteikti varētu pretendēt uz gada lielākā šova titulu. Pirmais „urā!” uzsaucams horeogrāfam Agrim Daņiļevičam par prasmi bērnu pūli saorganizēt vienotā dejas kustībā. Ikviena vecāka sirds nodrebētu, ieraugot, ar kādu uzcītību paši mazākie dejotāji dzied līdzi L.I.Purmalietes dziesmām. Aktieriem muzikāli pievienojās Rīgas, Jelgavas un Valmieras kori, popgrupa „Dzeguzīte”, tātad vairāki simti. Ja iela, tad neiztikt bez jauniešu ekstrēmajām izdarībām jeb visu, kas saistās ar „street-style” - BMX, MTB, breakdance, policijas un ātrās palīdzības mašīnas parādīšanās izrādei deva nepieciešamo vizuālo vērienīgumu. Būtiskākais, protams, ir stāsts par vērtībām, kuras autore un mazais Olivers aicina neaizmirst nekad un īpaši šajā laikā – iecietību, rūpes, bērnību un mīlestību.

Lomās: Rihards Andris Bērziņš (Olivers), Jolanta Gulbe (Šarlote), Andris Baltacis (policists Rodžers), Feigins (Niks Matvejevs), Ieva Sutugova (Nensija), Saiks (Atis Ieviņš), Ašais Lapsa (Pauls Ārgalis)