Fotogrāfijai pa pēdām

Fotokluba „Rīga” telpas, kas, iespējams, labāk zināmas kā fotodarbnīca, kur iespējams iegādāt jaunākus un vecākus fotorīkus, attīstīt melnbaltās filmiņas un tamlīdzīgi. Iekārtojums pagrabiņā gadus divdesmit nav mainījies, košsarkani polsterētie krēsli, lina sedziņa uz galda. Ar ārēji visnotaļ padomisko gaisotni (teju nostaļģija pārņem), kontrastē pie sienām izvietotās košās fotogrāfijas.

Kopumā – omulīgi. Sapulcējušies lielākoties plenēra dalībnieki, viņu radi, draugi un tādā garā. Kārdinoši smaržo izstādes kuratores šim pasākumam ceptais kliņģeris, nav brīnums, ka tas šurpvedot esot darījis nemierīgus pārējos autobusā sēdētājus.

Kā izstādes atklāšanā secina tās kuratore un idejas iniciatore Daiga Kalniņa, tad lielākoties mēs zinām kaut ko par literatūras vai mūzikas, mākslas aizsācējiem Latvijā, taču par fotomākslas pirmsākumiem informācijas plašākai sabiedrības daļai tik pat kā nav. Šādas informācija apgrozās tikai interesentu vidū, kaut man šķiet, ka pa lielākai daļai tā ir jebkurā kultūras, mākslas jomā, kad neliels, zināmā mērā elitārs, loks entuziastu sapulcējas savā bariņā un bauda pašu saražoto kultūru (lielai kultūras pasākumu daļai taču ir par 90% nemainīgs apmeklētāju sastāvs) Un tad ir pārējie, kas nav informēti par viņu aktivitātēm, līdz ar to – kur rasties izpratnei vai interesei? Var jau teikt – paši vainīgi, visu vienmēr kaut kur var uzzināt un noskaidrot, bet publicitātei tas par labu nenāk. Patiesībā gan neesmu droša, ka iesaistītie vienmēr to vēlas, jo omulīgāk jau pašiem savā bariņā.

Tātad informācijai par ko un kāpēc – šis plenērs un arī izstāde ir kā dāvana Mārtiņa Buclera 140. dzimšanas dienā, kas tika svinēta pagājušogad. Mārtiņš Buclers dzimis Saukas pagastā un ir pirmais fotogrāfu skolotājs Latvijā, kā arī pirmais foto preču tirgotājs un ražotājs, latviskās fototerminoloģijas radītājs, pirmās latviešu iespiestās mācību literatūras (1904. g.) un periodikas izdevējs. Viņš aktīvi līdzdarbojies arī Latviešu foto biedrības izveidē 1906. gada 26. janvārī.

Fotoplenērs norisinājās tikai aptuveni diennakti, taču tā laikā tika apbraukāta gan Jēkabpils, gan Viesīte un Sunākste, pabūts koktēlnieku Rūrānu darbnīcā un citur. Izstādē aplūkojama tikai neliela daļa no plenērā tapušajiem darbiem. Tā kā izstādes atklāšanā bija iespējams uz pāris izstādes dalībnieku līdzpaņemtajiem portatīvajiem datoriem aplūkot arī pārējās plenērā tapušās bildes, tad jāsaka tiešām žēl, ka daudzas no tām nav redzamas izstādē.

Daži melnbaltie, taču lielais vairums krāsainu, uz krāsu kontrastiem balstītu darbu, kur mēģināts fiksēt mazpilsētu vietējos iedzīvotājus un vidi, par parocīgiem modeļiem viens otram kalpojuši arī paši plenēra dalībnieki. Tā kā man personīgi arī ir tuva dažādu vietu iemūžināšana vēl „pirmseiropeizācijas posmā”, gribas piekrist izstādes kuratores teiktajam, ka nav jau nepieciešamības visu pārveidot „pēc Eiropas ģīmja un līdzības”, tā padarot vidi sakārtotu un vienlaikus bezpersonisku.

Mazliet grūti gan iedomāties ainu ar četrdesmit fotogrāfiem mazpilsētā, liekas laba kadra dēļ konkurence varēja būt pamatīga, taču tapušās bildes ir to vērtas.