Vārds mandala ir cēlies no sanskrita un burtiski tulkojams kā centrs un aplis. Tas ietver sevī apjausmu, ka ikviens centrs ir cieši saistīts ar apli un ikvienu apli nenovēršami ietekmē tā centrs. Abi kopā tie veido veselumu. Centrs un perifērija šķiet nodalīti, tomēr tie nevar pastāvēt viens bez otra.
Daba ir pārpilna ar mandalu piemēriem. Katra šūna mūsu ķermenī ir dzīva mandala. Mandala ir arī acs zīlīte, sniega pārsla, putna ligzda, velosipēda ritenis un pati planēta Zeme. Saule ir savas kosmiskās mandalas centrs.
Mandalas var saskatīt veidā, kādā tiek radītas patvēruma vietas, piemēram, indiāņu vigvami, eskimosu sniega būdas un afgāņu jurtas. Vecās Eiropas pilsētas, kuru centrā ir baznīca un tirgus laukums, no kura kā stari uz visām pusēm iztek bruģētas ielas, līdz atduras pret aizsargmūri, ir klasiska mandala. Tāpat dažādos veidos, taču vienlīdz nozīmīgi mandalu dinamiku var novērot ikdienas attiecībās starp vecākiem un bērniem, pedagogiem un studentiem, meistariem un mācekļiem, vecajiem un jaunajiem. Ikviens no mums savā īpašā veidā ir centrs paša uzturētai, paša radītai mandalai.
Mandalas var krāsot jebkurā vecumā, neatkarīgi no cilvēka dzimuma vai tautības. Tās harmonizē kā bērnu, tā pieaugušo, kā vīrieti, tā sievieti. Krāsošanas process var palīdzēt savākties, kad jūtamies apjukuši, un nomierināties, kad cīnāmies ar kādām grūtībām. Tas var palīdzēt atkal atrast ceļu pašam pie sevis, pie svarīgākā un iespējams ikdienā neapjaustā.
Grāmatā paredzēta vieta arī savu mandalu zīmēšanai, kas var kļūt par vēl dziļāku un dziednieciskāku pašizziņas procesu nekā to krāsošana.
