Ap 90 svētceļnieki dodas uz Aglonu

Jau pirms astoņiem netālu no Saeimas nama Jēkaba katedrālē skanēja zvanu skaņas un daļa svētceļnieku kravāja savas mantas iekšā kādas mašīnas piekabē. Mašīna sekos “pārgājiena” dalībniekiem, lai nodrošinātu viņus ar teltīm un guļammaisiem.

Pirms došanās ceļā notika dievkalpojums, kurā priesteris Ilmārs Tolstovs aicināja svētceļniekus domāt arī par citu vajadzībām un izmantot šo gājienu, lai saņemtu gandarījumu par grēkiem. Mācītājs dalījās ar saviem iespaidiem par svētceļniekiem, kad pats vēl nebija kristietis – jau tolaik viņš bija pamanījis gājiena dalībnieku stalto stāju. Baudījuši Svēto vakarēdienu un slacīti ar svēto ūdeni, daļa klātesošo devās pulcēties pie Jēkaba katedrāles durvīm, lai sāktu ceļu uz Aglonu.

Lai būtu pie Dievmātes un lūgtos, uz Aglonu dodas Rasma Slišāne. Arī Evita Gradule svētceļojumu izmantos, lai iepazītu Dievmāti un Dievu un veltītu laiku dvēselei. Viņa uzsvēra, ka šajā laikā būs jāpārvar grūtības, kad ļaus iepazīt Jēzus ciešanas. Tāpat neērtības pieminēja Jānis Veliks, kurš uz Aglonu jau dodas septīto gadu. “Uz dzīvi paraudzīties no citas puses,” sev svarīgu svētceļojuma iespēju atklāja J. Veliks.

Gājienu līdz pat Aglonai vadīs priesteris I. Tolstovs, kurš bija “bruņojies” ar megafonu. Gandrīz katrs svētceļnieks galvā bija uzlicis  speciāli izgatavotu cepuri, uz kuras attēlots cilvēks, kurš dodas pie krusta. Tāpat kā pagājušogad, arī šoreiz kāds akcijas dalībnieks bija ģērbies dzelteni spilgtā jakā un rokās turēja sarkanu karodziņu. Viņa uzdevums ir brīdināt mašīnas un citus satiksmes dalībniekus par svētceļnieku pārvietošanos. Gājiena sākumā kāda sieviete nesa koka krustu, bet citi kristieši rokās turēja Dievmātes un Kristus bērna attēlu, kā arī Latvijas un pāvesta Benedikta XVI karogu.