Mākslas dārzā arī tikai pāris cilvēku sanākuši. Pati autore, izstādes organizatori, daži palīgi, daži draugi. Sākotnējā neveiklības sajūta, ko rada nepārvaramais klusums visapkārt, drīz pārvēršas omulīgās un dzirkstošās sarunās.
Auce Biele negrib būt māksliniece – jokaina tante ar lielu lakatu vai tamlīdzīgi. Tiklab darbs reprezentē autoru kā autors darbu, abiem nesama ideja, nevar atkāpties – tas ir mans darbs un te sākos es. Auce sparīgi apgalvo, ka nav ne jēgas, ne reālas iespējas, ka pēc autora nāves, kā tas bijis visos senajos un krāšņajos gadsimtos, kāds piepeši atminēsies – jā, bija tāds, un pēkšņi pār visiem nāks atklāsme, ka – TĀ bija māksla, ko viņš radīja! Šobrīd vai nu līdz skatītājiem tas aiziet uzreiz vai ne, vai arī aizrāpo, bet, ja ne, tad jau sen rindā stāvēs nākamie pašapliecināties gribētāji un rinda virzīsies uz priekšu, kādu tur vidū meklēt mūsdienās vairs nav ne laika, ne spēka, ne vēlēšanās. Ja iet uz priekšu, tad iet.
Māksliniece pati kā no zelta laikmeta izkāpusi. Cirtās zelta stīpiņa. Man viņa atgādina Pelnrušķīti, ai, gauži labi apzinos, ka par šādiem salīdzinājumiem viņa smietos, bet tas man nudien pirmais iešāvās prātā viņu ieraugot. Pelnrušķīte zelta zābaciņos.
Izstādē „Lo&ve” Auce turpina iepriekš iesāktas tēmas, joprojām nemainīgas, joprojām aktuālas – cilvēka kā patērētāja attiecības ar lietu, patiesībā, produktu. Ja iepriekš šīs attiecības tika aplūkotas tieši, piemēra pēc kaut vai tāds darbs kā „Mans laulātais draugs – manta”, kur rožainās krāsās attēlota sieviete līgavas kleitā, sapņaini lūkojamies uz savu jauno portatīvo datoru. Tomēr šīs attiecības ir maliet rafinētākas. Tās nav tikai kaut kādas lietas, tās ir pavisam konkrētas lietas. Brendi jeb, ja izmantojam latvisko versiju – zīmoli. Nevienam nav noslēpums, ko aiz sevis slēpj burtu salikums D&G, pat tiem, kas modei neseko, apziņas laukā šī burtu kombinācija iesēdusies, lai vai kādas emocijas tā izsauktu –
sajūsmu vai riebumu, vai vienaldzīgu neziņu – dzirdēts ir a kā tas izskatās?
Par šādu zīmolu māksliniece izvēlējusies Lo&ve, „sadalot” mīlestību. Viņa gan teic, ka apzināti nav lietojusi vārdu „mīlestība”, bet „love”. Šķiet, rodas apmēram tāds pat jēgas nošķīrums, kā starp mīlēšanos un seksu. Vārdu emocionālās un komercializētās hierarhijas trepītes.
Patiesībā jau tā pati mūsu ikdienas mīlestība pret jaunu kleitu, pret mašīnu, pret kāpostu zupu, nu labi, Bordo tāda un tāda gada vīnu. Sakām taču tā, vai ne?
Daudzos darbos redzama tikai puse no sejas vai ķermeņa, otra puse mums slēpta, redzam tikai to – pus seju ar briļļu kājiņu, ko rotā zīmols – Lo&ve. Tāpat, pus seja no sievietes, pus seja no vīrieša. Jā, dalām šo pasauli uz pusēm. Un redzam labi ja pusi no cilvēka, un varbūt pusi no tās redzamās puses iepazīstam.
Kaila sieviete pie loga, pusi tēla viedo luksofors, kura vidējā gaisma aizvieto otru krūti. Dzeltenā gaisma. Gaidīt. Smejamies, ka naktī taču visu laiku deg tikai dzeltenā. Interesanti, kura no rītiem iedegas pirmā – sarkanā vai zaļā, kāds ir to pamanījis?
Zobi kā pērles un pērles starp zobiem. Televizors, kuram izmantotā auduma gabals, piegriezts tā, ka atgādina lielformāta bikšdibenu. Vēstījums nolasāms „pa tiešo”. Jā, pie tam, ar visu kabatu, tā, ka tajā pat roku var iebāzt un uz „ekrāna” smaidoša seja. Un turpat vēl kāds topošs zīmols – „AUCE&BIELE”.
Audeklam izmantots, mākslinieces prāt, vislabāk šo laiku raksturojošs materiāls – džinss, vienmēr praktisks un tai pat laikā bezgalīgas variācijas pieļaujošs. Un tā tas ir ne tikai šajā izstādē, džinsu Auce izmanto visos savos gleznojumos. Nu ja, arī uz izstādi viņa ieradusies džinsos. Vēl kāda praktiski domājošajiem pieejama ekstra ir fakts, ka gleznas var arī mazgāt, audums taču un auduma krāsa. Kas nekait, noņem no rāmja ieliec veļasmašīnā, pēc tam izžauj, lai jautri plivinās, ar Purvīti jau neko tādu vis nepasāksi.
Zilais džinsu audums ar vietām tumšākiem, vietām gaišākiem un vietumis pavisam baltiem laukumiem, iezīmē sejas vaibstus, maskas un kustības, vietām tam pāri klājas dzeltenais un zelts. Zelta paaudze. O, nē, paaudze ar zeltu.
Māksliniece daudz pētījusi reklāmas un formātus, arī noapaļotie darbu stūri izmantoti, ka viena no šī laika zīmēm.
Purinot cirtas, Auce apgalvo, ka ne pa kam negrib būt svētdienas māksliniece, ka nevēlas, kā daļa viņas studijbiedru, vizuālo komunikāciju risināt caur darbu reklāmas aģentūrās.
Acis mirdz, ka viņa stāsta par darba praktisko pusi. Iepriekš piekodinot, ka nekādu noslēpumu atklāsmes vis nebūs un tehnika ir un paliet tikai viņas ziņā. Bet tehnikā puse – kā jau ar krāsām – ķīmija, darbs, kur jāietīteņojas, lai pasargātu sevi no šķīdumu nokļūšanas uz ādas, kad kārotos labu respiratoru, kas, protams, attiecīgi arī maksā un kad prieks no rīta piecelties un ķerties pie darba, nedomājot par darbavietu, kur gaidītu paīru kalni vai cimperlīgi klienti, strādāt sev, zinot, ka, ja nepatiks, varēs iesākto izmest laukā un sākt no jauna, tik ilgi vai bieži, cik vajadzīgs, atbildība tikai savā priekšā un termiņi un darba temps arī savējais.
Tai pat laikā viņa teic, ka neizlaižot arī nevienas izklaides iespējas, tas vajadzīgs, lai būtu iekšā tajā visā, ko viņa rada un par ko.
Runājam par to, cik lielā mērā jūtas ir vai nav konstrukcija. Auce teic, ka komercijā savā ziņā viss ir ļoti pozitīvs, cilvēkiem tiek radītas tādas emocijas, kādas viņi grib. Uz to kāds nopelna, bet arī tas ir labi. Sanāk tā, ka emocijas, ko mūsos izraisa masu produkcija ir sīki aprēķinātas, reakcija jau iepriekš zināma, bet vai tiešām viss tik iepriekš paredzams? Te saruna apraujas.
Mazliet žēl pamest siltās telpas un cilvēkus. Laukā sagaida zeltaina gaisma, saule tuvojas rieta pusei, eju pa Krasta ielu, visapkārt kā atkārtojumā slīd lielveikalu rindas, reklāmas ziņo par nekad nebijušām atlaidēm...
Kāda brenda mīlestību jūs lietojat?
