Tāpat kā lielākā daļa, nekad šīm telpām īpašu uzmanību nebiju pievērsusi, bet nu patiesi jābrīnās, kādēļ šādi resursi nav tikuši izlietoti jau agrāk. Ietilpīgās spīķeru telpas, vecie pamatīgie koka balsti un daļēji noslēgtais pagalmiņš – gana plats, lai neradītu saspiestību, tomēr arī no pasaules norobežojošs.
Lāpu gaismas atspīdums raustās uz spīķeru mūriem.
Viss iesākas ar 10 minūtēm brīnuma jeb ar Herca Franka „Vecāks par 10 minūtēm” – vienu no dokumentālā kino šedevriem. Pēc tā sekojošā serbu režisora Luciana Munteana 2005 gada filma „Punama” turpina tēmu – pasaule bērnu acīm – par bērniem, kam gribi vai ne, jākļūst pieaugušiem, jo pasaule viņiem īpašu izvēli neatstāj, bērni kā mazi pieaugušie un tomēr tikai bērni, kuri vēl tikai sākuši mācīties skolā, kaut vai tādā, kam tikai dēļu sienas vien un klases vienu no otras atdala vidū nostiepts aizkars.
Vēlāk tumstošais pagalms pārtop „Baložu pilnā pagalmā”, gurkst grants zem kājām. Sastiepti koka soli un maisi sēdēšanai.
Tiek apdzīvots arī tunelis. Kamēr kino baudītāji aizrautībā palaiduši garām programmā īpaši ierakstīto punktu 21.35 – „Saulriets”, te sanākušie jau bauda mūzikas ritmus (Martinez Gonzalez & Linards), tikām Daugavas mala jau gādīgi un prātīgi virvēm norobežota.
Atgriežoties pie kino – ieklīstu zālē, kad uz ekrāna jau kādu brīdi slīd filma par „Kaķeni” – sievieti gaisa akrobāti, faķīri, kas savu karjeru sākusi divdesmitajos gados strādājot Baloža cirkā un kādās vēl tur klejojošās trupās... Vecišķais šarms apvelkot vecos tērpus, sapņainas atmiņas par laiku tur augšā, par sajūtām. Ak jā, nepateicu, ka par kaķeni viņa iesaukta, jo nekad nav lietojusi drošības jostas, kā viņa teic – jo jutusies tur savā riņķī kā mājās. Tagad (pareizāk, filmas tapšanas laikā) viņa mazgā traukus kādā ēdnīcā, jo gribas būt cilvēkos un izkustēties...
Tad Latvijas hronika no 1996. gada LKA nu jau ex-studentu meistardarbs, izmantojot Latvijas laika un vēlāk arī padomju hroniku pozitīvo toni un intonācijas, mīļi ironizējot, melnbaltā lente rada iespaidu par ko patiesi senu, mīļu, un kad vēl atskan patētiskas frāzes par stacijas laukuma iemūžināšanu nākamajām paaudzēm un izteiktā cerība, ka tas reiz mainīsies... Mirkli vēlāk uz ekrāna parādās mežsargs, citēju: „un tagad mēs redzam, kā viņš kopā ar mazdēlu loba cūku pupas”. Par ciematu, ka iegrimis ziemas miegā un mūža miegā (seko kapsētas skats). Par ziemām, kad vēl sniegu šķūrēja, lāpstoja, kad sniegā varēja rakties dziļumā, un arī no jumtiem biezā slānī to nogāzt uz tikko notīrītas ietves.
Vēl tikai Astro’n’out-u veltījums rajonam un tad jau uz skatuves kāpj atbildīgie par šo pasākumu līdz ar Helēnu Demakovu, kas cita starpā pagūst piebilst, ka nu jau Andrejsalai radies gan spēcīgs konkurents, spīķeri. Cerēsim, ka tā.
Klāt vakara, pareizāk, nakts kulminācija – Jura Podnieka filmas „Vai viegli būt jaunam?” DVD prezentācija, atzīmējot 20 gadus kopš filmas tapšanas. Pēc īsām oficiālajām runām arī pati filma. Jāatzīstas, ka arī pati no viena gala līdz otram to noskatos pirmoreiz. Neieslīgšu tās aprakstīšanā, vien ieteikšu rast iespēju to noskatīties tiem, kas to pus, daļēji vai pavisam nav redzējuši. Ja sākumā redzamais raisa tikai smaidu par astoņdesmitajiem, tad pārejot no ārējā uz dziļāko slāni, uz sajūtām, kas konstantas, jā, pat beigas, lai cik romantizētas tās izklausās teorētiski – visa pasaule uz kaut ko cer lielā cerību jūrā – tad idejas realizācija ainā, kad daudzi cilvēki sastājušies zilos dūmakainos jūras ūdeņos skatītājam muguru uzgriezuši veras tālē... mmm.. skudriņas pārskrien...
Viss toreiz aktuālais – Černobiļas katastrofa un Afganistāna, nekur nav pazudis. „Černobiļas bērni” – pēc 1985. gada dzimušie un Afganistāna – ko gan tur piebilst?
Jokaini – tunelis it kā vējam brīvi caurstaigājams, bet ieejot tajā, silts un pieelpots, piedejots, nemitīga kustība vibrē uz sienām.
Mēness gaismas, nē, LG sarkanbaltais ceļš, Daugavas ūdenī.
Turpinām kino. LKA studentu filmas „Uz sienas”, par grafiti Rīgā, „Frizētava” un jaunums – „Dušečka” – sirsnīgs stāsts par sievieti, kas 13 gadus strādā par nakts trolejbusa vadītāju. Viņas māte bija trolejbusa vadītāja, kad viņas tēvs – alkoholiķis izmeta viņu no mājām, viņa nakšņoja trolejbusā, arī viņas vīrs strādāja par trolejbusa vadītāju un iepazinās viņi arī trolejbusā un, jā, darbs nakts maiņā ir viņas vienīgā iespēja dienā pieskatīt un būt kopā ar saviem pieciem bērniem...
Britu režisores Rosas Rodžersas „Lielākais šovs pasaulē” – kurlmēma melnādainā meitene no Lielbritānijas dodas uz Brazīlijas karnevālu un nedēļas laikā apgūst dejas soļus; kaut kas šajā visā neaizķēra, varbūt par daudz realitātes šovu un sevis pārvarēšanas atrakciju esmu saskatījusies. Pārāk prognozējami un glancēti.
Nepārvarama vilšanās sajūta saucienos, kas atskan, neilgi pirms trijiem noslēdzoties dokumentālā kino programmai...
Agrais rīts turpina pulcēt cilvēkus. Uz skatuves Otra puse. Ieskatīties acīs vairs nav tik vienkārši, miegs lauž plakstiņus.
Mazliet attālāk jau atmostas tirgus pasaule, laicīgi sanākušas, lai pārpircējiem nodotu preci, tērgā vecas sievietes, uz galdiem guļ izklāts diļļu un pētersīļu, un lociņu klājiens, ne kā parasti mazos saišķīšos un buntītēs, bet lieliem smaržīgiem klēpjiem.
Dokumentālā kino baudītājiem ir visas iespējas noskatīties jau dažas pieminētās un arī citas dokumentālās filmas K. Sunī vēl 3., 4. un 5. augustā.