Reizē ar to pēdējo divdesmit gadu laikā Gregs mēnešiem ilgi uzturējies pašās nošķirtākajās, neskartākajās pasaules vietās − Bolīvijas, Peru, Nepālas, Indijas un Tibetas klosteros, pētīdams saikni starp kvantu fiziku un senajām garīgajām mācībām. („Mani kolēģi izvēlējās nedēļas ilgu atpūtu piejūras kūrortā,” Gregs raksta, „toties man atvaļinājums nozīmēja divdesmit divu dienu svētceļojumu Tibetas plato 17 000 pēdu virs jūras līmeņa.”) Tagad populārais New York Times autors guvis plašu ievērību: viņš atzīts par vienu no pirmajiem, kurš slej tiltu starp zinātnes un garīgo mācību pasaulēm. Nesen viņš ar mums runāja par to, kā mūsdienu pasaule nonākusi krustcelēs un kā tīkla tirdzniecība šo pārbīdi atspoguļo. − J.D.M.
Greg, vai jūsu darbs, kas saistīts ar garīgumu un domu spēku, ir pilnīgi nodalāms no jūsu tehniskās, korporatīvās pagātnes vai tas ir šīs pagātnes turpinājums?
Es skaidri saskatu attīstību. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nav atšķirības starp zinātni un garīgumu; kad studējam ķīmiju un fiziku, mēs uzzinām par pamatelementiem, kurus Dievs izmanto savos darbos pasaulē.
Esmu dzimis un audzis ziemeļu Misūri, samērā konservatīvā Vidējo Rietumu vidē, kur šādas tēmas katru dienu netika apspriestas. Es pieņēmu, ka visi par tām daudz domāja un ticēja tam, kam ticēju es. Drīz uzzināju, ka tā nepavisam nav.
Kad sāku strādāt uzņēmumos, atklāju, ka vairākums cilvēku uzskata: zinātne un garīgums ir nošķirtas parādības − mums jāiet vai nu pa zinātnes, vai garīguma taku, mēs nevaram iet pa abām.
Bet vai tagad, jūsuprāt, šis uzskats stipri nemainās?
Neapšaubāmi. Tam ir jāmainās, un ikviens to jūt. Ikkatrs jūt, ka kaut kas notiek, bet vēl nespēj skaidri pateikt, kas īsti. Spriegums pārņēmis visas tautas; visur cilvēki jūt, ka kaut kas ir mainījies.
2005.gadā notika konference „Planēta Zeme krustcelēs”, un tā sapulcināja visas pasaules zinātniekus, inženierus, filozofus, reliģiskos un garīgos vadītājus, lai apspriestu jautājumu „Kas īsti notiek? Vai to var izskaidrot tikai ar 21.gadsimta sākuma paranoju, vai mēs patiesi sastopamies ar kaut ko unikālu?”
Šī jautājuma apspriešana bija tik nozīmīga, ka Scientific American veltīja konferences materiāliem 2005.gada septembra numuru.
Šajā simpozijā tika apzināti seši dažādi scenāriji (klimata pārmaiņas, kodolkara draudi, bīstamu, neārstējamu vīrusu izplatība utt.), kuri katrs par sevi, ja tiem ļautu attīstīties, uz visiem laikiem varētu pielikt punktu civilizācijai vai pat dzīvībai uz Zemes. Mūsu senči dažādos laikposmos varēja saskarties ar vienu vai divām šīm problēmām. Simpozijs vēstīja, ka mūsu laiks ir tik unikāls tāpēc, ka mēs sastopamies ar visām sešām problēmām vienlaikus.
Noslēgumā teikts: ja gribam pārdzīvot šo laiku, mums nākamajos astoņos vai piecpadsmit gados ir jārod problēmas risinājums. „Un vienīgais veids, kā mēs to varam izdarīt,” teikts vēstījumā, „ ir domāt par sevi un savām attiecībām ar pasauli pavisam citādi nekā līdz šim.”
Un tas nozīmē − labāko zinātnes atklāsmi saliedēt ar labāko garīguma gudrību.
Tieši tā. Krīžu tuvums mums patiesi dod iespēju no jauna saprast, kas mēs esam, kā darbojamies, kāda ir mūsu loma Visumā. Tas sabalsojas ar zinātnes izvirzīto jautājumu, kas daudz izskanēja 20.gadsimtā. Vai mēs esam pasīvi vērotāji, nenozīmīgas sīkbūtnes, kam nav nekādas ietekmes uz pasauli? Vai arī esam vareni radītāji, kam ir nozīmīga loma īstenības veidošanā?
Interesanti, ka atbilde uz abiem jautājumiem ir: jā. To nosaka mūsu pašu izvēle − vai esam gatavi pieņemt tās varenās spējas, kas mums katram iedzimtas, lai mēs ietekmētu mūsu attiecību kvalitāti, dziedinātu ķermeni, izveidotu veiksmīgu karjeru un veicinātu mieru starp tautām.
Atsevišķam cilvēkam viegli padoties eksistenciālām bailēm, ko izraisa savas nenozīmības izjūta. Vai gribat teikt, ka esam sabiedriskā līmenī pārcēluši savu attieksmi „Man vienalga!”?
Jā, man liekas, mēs neapzināmies, kādai ietekmei esam pakļāvušies. Pirms apmēram 300 gadiem, kad sers Izaks Ņūtons formulēja fizikas likumus, mēs kļuvām par sabiedrību, kura balstās uz zinātni. Kopš tā laika esam sākuši domāt, ka esam bezspēcīgi radījumi, upuri tādā pasaulē, kur itin viss ir nošķirts no visa cita un kur mēs neko nespējam būtiski ietekmēt.
Par to netiek runāts birojos, pulcējoties ap dzeramā ūdens aparātu; tā ir neapzināta ietekme, kam mēs visi līdz zināmai pakāpei esam pakļauti.
Tas skar mūsu pieeju veselībai un medicīnai, ekonomikai, videi, ģeopolitikai, it visam.
Jā gan. Visa mūsu civilizācija ir balstīta divos galvenajos nepareizajos pieņēmumos, kas vēl joprojām tiek mācīti skolās.
Pirmais nepareizais pieņēmums: telpa starp lietām ir tukša. Mēs sakām: „Deviņdesmit seši procenti Visuma ir tukša telpa.” Matērija − tā sakot, tas, kas ir svarīgs, − aizņem ne vairāk par četriem procentiem.
Otrs nepareizais pieņēmums: mūsu iekšējai pieredzei − domām, sajūtām, jūtām, uzskatiem − nav nekādas ietekmes uz pasauli ārpus mūsu ķermeņa.
Ir pierādījies, ka abi šie pieņēmumi ir pilnīgi nepareizi. Tā nav teorija, tas ir zinātnisks fakts, kas ir oficiāli dokumentēts. Tas tikai nav atradis vietu mūsu augstskolu un koledžu mācību grāmatās.
Vai runājat par „nulles punkta lauka” pētījumiem?
Tagad mēs zinām, ka visai fiziskajai esamībai pamatā ir kāds enerģijas lauks. Tas ir atklāts tik nesen, ka zinātnieki vēl nav vienojušies par vienu terminu; tas tiek dēvēts visādi − sākot no vienkārši „tas lauks” līdz „Dieva prāts” un „dabas prāts”. 1944.gadā Makss Planks, kvantu teorijas tēvs, to nosauca par „matricu”.
Mēs arī zinām, ka esam apveltīti ar spēju „runāt” valodā, ko šis lauks uztver, neverbālā jūtu un ticības valodā, kas rodas mūsu sirdīs. Kad to darām, mēs veicam fizisku dziedināšanu mūsu ķermeņa šūnās. Svarīgi ir just ļoti precīzi, tā, it kā mūsu sirds vēlmes jau būtu piepildījušās. Tas mūsu ķermeņos modina atbildes reakciju, kur ķīmija atbilst sajūtām. Līdzīgi notiek tad, ja ļoti precīzi radām sajūtu, ka mūsu karjera jau ir veiksmīgi uzplaukusi, attiecības kārtībā un mums līdzās ir īstie cilvēki, ar kuriem pareizā veidā sasniegt nospraustos mērķus, − šajā laukā tiek iedarbināts mehānisms, kas ļauj visam piepildīties.
Kad esam sapratuši šo mehānismu, esam ieguvuši paņēmienu un varam to likt lietā atkārtoti un neatlaidīgi.
Vai šī pieeja ir saistīta ar jūsu darbu, piedaloties masu lūgšanās un pievēršot uzmanību lielām ļaužu grupām?
Jā gan. Tie paši principi attiecas uz attiecību veidošanu, ķermeņa dziedināšanu vai miera veicināšanu starp tautām. Ja gribam ietekmēt rezultātu, mēs šīs sajūtas varam radīt sirdī tā, it kā rezultāts jau būtu sasniegts, nevis mums soli pa solim tas būtu jāsasniedz.
Ja būvējat kosmosa kuģi vai cepat kūku, jūs sperat soli pēc soļa. Ārējā, fiziskajā pasaulē mums reizēm nākas savākt sastāvdaļas un tad secīgi posmu pa posmam veidot iecerēto mērķi.
Toties kvantu pasaulei, ko veido domas, jūtas un ticība, šie principi nav piemērojami. Patiesībā gluži pretēji: mums skaidri un konkrēti jānosaka gaidāmais rezultāts, jo Visums nevar trāpīt kustīgā mērķī.
Mēs tikām mācīti domāt stratēģiski un taktiski. Taču jūs apgalvojat, ka šajā līmenī realitāte paceļas pāri stratēģiskajam un taktiskajam un jūs ietekmējat rezultātu, sākot no otra gala − prātā.
Tā ir. Mēs tomēr visu ievirzām, lai tas notiktu; mēs jau nevaram vienkārši sēdēt ērtos zviļņos. Taču mēs virzāmies prom no Ņūtona iedibinātā problēmu risināšanas ceļa, kam pamatā uzskats, ka viss ir nošķirts un mums jāvirzās pretim mērķim. Mēs izraugāmies kvantu domāšanas ceļu, kurā stingri un skaidri identificējamies ar rezultātu. Mums ir iespaidīgi videodokumenti, kas rāda, cik ātri fiziskā pasaule atsaucas uz šo valodu. Vienā no videofilmām redzam sievieti, kurai konstatēts ļaundabīgais audzējs, kuru nav iespējams izoperēt; viņa ir kopā ar trīs cilvēkiem, kuri apguvuši šo valodu, par kuru mēs runājam. Izmantojot ultraskaņu, redzams, kā audzējs izkūst un vārda tiešā nozīmē pazūd no ekrāna.
To paveic viņu domu spēks?
Tā nav doma, tā ir sajūta − tik spēcīga sajūta, ka audzējs atsaucas un nepilnās trīs minūtēs pazūd. Tas nav vienreizējs gadījums; šajā Ķīnas daļā tā visu laiku tiek uzveikti audzēji smadzenēs un pūslī.
Tas pats princips darbojas, kad daudzi cilvēki sapulcējas, lai justu mieru kādā plašā ģeogrāfiskā rajonā vai justu biznesa projekta veiksmīgu īstenošanos.
Interesanti, ka jūs sakāt − tā ir jušana nevis domāšana. Literatūrā, kas veltīta panākumu gūšanai, vienmēr lietots jēdziens „domāt”: „Domā un kļūsti bagāts!”, „Varenu domu maģija”, „Kad cilvēks domā”. Bet domāšanai ir tieksme būt secīgai, pakāpeniskai.
Tās ir dabiskas sekas mūsu sabiedrībā, kur dominē vīrišķais, shematiski orientētais, tehnoloģijās balstītais aspekts, smadzeņu kreisā puse. Nav brīnums, ka mēs šos principus mēģinām iespiest mūsu domāšanas jomā, tā mēs esam ievirzīti.
Taču ir secināts: mūsu pasauli veido informācijas elektromagnētiskie lauki. Ja vēlaties pasaulē kaut ko mainīt, jums jākomunicē šī elektromagnētiskā lauka ietvaros. Interesanti, ka zinātne nu ir atklājusi − un par to pēdējos gados ir publikācijas zinātniskos izdevumos −, ka cilvēka sirds ķermenī ir lielākais elektrisko un magnētisko lauku ģenerators.
Tātad mūsu valoda tomēr bija pareiza! Tā ir sirds lieta.
Smadzenes ģenerē elektrisku un magnēstisku lauku, bet salīdzinājumā ar sirdi tās ir samērā vājas. Sirds elektriskais lauks ir apmēram simtreiz stiprāks par smadzeņu lauku, un sirds magnētiskais lauks ir apmēram 5000 reižu stiprāks par smadzeņu magnētisko lauku.
Mūsu fizikas mācību grāmatās ir teikts: ja gribat izmainīt fiziskās matērijas atomus, jāizmaina vai nu elektriskais, vai magnētiskais lauks; sirds izmaina abus.
Mēs izmainām magnētu, un dzelzs skaidiņas pieņem tā formu.
Tieši tā. Un tāpēc jušana dažkārt ir daudz iedarbīgāka par domāšanu. Mūsu sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka sajūtas un jūtas nav iedarbīgas. Vīriešiem lielākoties mācīts, ka tās nav vajadzīgas, un sievietēm teikts: „Ja gribat, varat tām ļauties, tikai kaut kur citur, kur tās nevienu netraucē!”
Ārpus mūsu sabiedrības ir pavisam cita aina. Piemēram, Tibetas klosteros tiek atzīts, ka jušana ir pasaulē pats jaudīgākais spēks.
Kādā klosterī es mūkam pajautāju: „Kurš spēks jūsu tradīcijā savieno it visu Visumā?” Viņš atbildēja ar vienu vienīgu vārdu. Nospriedu, ka tulkojumā gadījusies kļūda, un palūdzu tulkam pajautāt vēlreiz. Atskanēja tas pat vārds: „Līdzjūtība.”
Es teicu: „Kā tad ir − vai līdzjūtība ir dabas spēks, kas savieno visu Visumā, − vai tā ir pieredze mūsu sirdīs?”
Kad tulks bija pārliecinājies, vai precīzi sapratis manu jautājumu, viņš atkal atbildēja ar vienu vārdu: „Jā.”
Kā šī pieredze ietekmēja jūsu darbu lielajos uzņēmumos?
Strādājot Fortune 500 uzņēmumos, es atkal un atkal saskāros ar kādu projektu, kam bija nokavēti visi termiņi, pārsniegts budžets un radušies citi sarežģījumi. Izmantodams tos principus, kurus redzēju darbojamies Tibetas klosteros, es atradu ceļu, kā tikt cauri visām grūtībām un gūt labus rezultātus. Pēc kāda laika es aptvēru, ka šos principus var likt lietā daudz plašākā kontekstā.
Kas palīdzēja to ātrāk saprast?
Aukstā kara pēdējie gadi bija biedējoši. Kaut arī vairākums cilvēku to neapzinājās, mēs bijām ļoti tuvu atomkaram, tas, cik man zināms, notika divas reizes.
Aptverot, cik tuvu esam brīdim, kad var tikt iznīcināts viss, kas mums dārgs, es pēkšņi sapratu, ka tas atgādina vēl vienu projektu, kam nokavēti termiņi, pārsniegts budžets un radušies sarežģījumi! Es sāku meklēt veidu, kā tos principus, kurus biju izmantojis vadošajā darbā uzņēmumos Cisco un Martin –Marietta, likt lietā projektā, ko mēs saucam „dzīve un apziņa divdesmit pirmajā gadsimtā”.
Kad atmetam jūsu pieminētos nepareizos pieņēmumus − kad aptveram, ka telpa nav tukša un mūsu iekšējā pasaule var stipri ietekmēt ārējo, − kā mainās mūsu uzvedība?
Mēs sākam saskatīt, ka viss ir savstarpēji saistīts un mēs nevaram domāt tikai par sevi, kad pieņemam lēmumus, vai nu tas būtu mūsu ģimenes, kopienas vai pasaules kontekstā. Pasaule nav tikai Amerikas Savienotās Valstis.
Nākamā paaudze tiks apveltīta ar šo jauno izpratni, bet pašreizējā paaudze ir unikāla ar to, ka abas perspektīvas pašreiz ir līdzās. Daži pārāk dziļi saauguši ar trīssimt gadu vecajiem priekšstatiem, savukārt citi ir vairāk atvērti jaunajiem, bet kopumā šī paaudze iemantojusi abus pasaules uzskatus.
Tas mums atkal liek domāt par planētas Zeme krustcelēm. Mēs saskaramies ar nekad nebijušu pārbaudījumu, ko var uzveikt, apzinoties, ka esam lielākas kopības daļa − gribam vai negribam, esam viena ģimene un viens otram nepieciešami.