Aptuveni pirms gada Igaunijā izveidotā Baltijas Kino un mediju skola orientēta uz spēlfilmu veidošanu, taču viens no mācību uzdevumiem bijis arī dokumentālas filmas izveide, kas būtu veltīta kādas profesijas pārstāvim, šīs filmas tad arī tika izrādītas. Kopumā bija paredzētas 9 īsfilmu pirmizrādes – robežās no 7-15 minūtēm, no kurām lielais vairums filmu ir latviešu jauno censoņu veikums.
Nezināmu iemeslu dēļ gan viena no filmām „Labais, sliktais un deju karaliene” izpalika. Un, ja gribam turēties pie faktiem, tad jāteic, ka faktiski vismaz vienu no šīvakara filmām – „Dušečka” skatītājiem jau bija iespēja redzēt Spīķeru naktī, taču ņemot vērā apstākli, ka tas notika ap diviem no rīta, laikam taču jādomā, ka skatītāju uzmanība šoreiz bija vērā ņemamāka.
Taču, kā tiek teikts atklāšanā, šīs ne tuvu nav visas uzņemtās, vien tās, kas tikušas pilnīgi pabeigtas līdz Dokumentālā kino dienām.
Attiecībā uz filmām kopumā jāsecina, ka lielākoties ar humora izjūtu latviešiem viss kārtībā, arī nopietnas lietas iespējams pasniegt lieki neiespringstot. Jāatceras, ka šie, lai arī nav paši pirmie autoru veidotie darbi, tomēr vēl ir tikai pirmajā gadā tapušie un daļa no tiem, manuprāt, patiešām jau ir vērā ņemami un autoru vārdi aiz auss liekami. Daļā darbu jūtams arī tas, ka mācību iestāde tomēr orientēta uz spēlfilmu radīšanu, tāpēc robeža starp dokumentālo un ne-dokumentālo ļoti nosacīta.
„Pa piena ceļu” (rež. – Līga Gaisa) – pavasaris, piens, piena vedējs un vecā mašīna ar cisternu, kurā no kannām tiek iegāzts piens, bagātīgi to šķiežot arī gar malām, mmm... Piena putas, sniega gubas. Un sarunas par pavasari, kad izrādās, ka aktuālāks par samaksas jautājumiem ir tas, vai dzērves jau atlidojušas jeb vēl ne. Labākie un sarežģītākie aktieri kinoļaužiem laikam allaž bijuši dzīvnieki, gan neprognozējami, gan vienlaikus spējīgi radīt ainas, kādas nav iespējams paredzēt nevienā scenārijā. Tā arī šeit, suns, kuram saimniece met kociņu uz to flegmatiski noraugās, tad attopas sāk skriet, bet viņš tiek apmānīts, kociņš vienmēr paliek saimnieces rokās, kad beidzot tas patiešām piezemējas, suns atkal jau aizsapņojies un viņam no degungala to noceļ sīks plušķītis, abi spītīgi tur katrs savu zara galu un, ņemot vērā augumu attiecības, mazais šunelis, lai guvumu noturētu spiests visu laiku lēkāt augšup lejup, un savu viņš panāk, aiziet ar sprunguli kā uzvarētājs. Operatora veiksme, notverot šādu ainu.
Otrs stāsts – „Kurpju daktere” (rež. – Astra Zoldnere) – Kurpniece Tatjana 8. martā savā darbavietā, viņas klienti, krāsns, kas tiek kurināta ar vecām čībām, kas kā malkas pagales sakrautas grēdā pie krāsns. Izņemot šo pirmo kadru, pārējais mazliet par vienmuļu, dažādie klienti, visbeidzot arī mīļotais vīrietis, kas kā jau pēc vecām tradīcijām ar puķēm, kūku un pudeli, viss raiti noslēdzas ar pēkšņi pazudušu elektrību.
Igauņu autora darbs „Suņa stāsts” (rež. – Juri Muttika) – nav gan īsti skaidrs, kas ir stāsta galvenais varonis – suņu ķērājs vai suns pats, man jau domāt, ka melnbaltais kucēns, kas klumpačo pa ielām līdz nonāk patversmē. Spēcīgi kombinēti kadri ar vecu krievu multenīti par to, ka suns ir cilvēka labākais draugs un kāda suņa iemidzināšanas ainu. Otrs spēcīgākais ir fragments, kurā fiksētas kucēna dienas gaitas būrī, rosīšanās, pārvietošanās, miegs, kā centrālais kadra elements – sedziņa, saņurcīta, pārbīdīta, aizņemta vai tukšā, kucēns pats to ar purnu vai ķepu atkal iztaisno.... Un tad jau happy end ar negaidītu saimnieces ierašanos un kucēna laimes neprātu. Lai viss tik skaisti nebeigtos, kad filma liekas jau galā, tiek parādīts kadrs ar beigta kaķīša teju vai nokasīšanu no ielas. Mjā.
„Vīrietis mežā” (rež. – Elīna Ļihačeva) – filmas mērķis īsti nav skaidrs, parādīt īstu latvju vīrieti, kas visu prot? Vismaz tā varētu spriest pēc atsevišķo daļu nosaukumiem – meža attīrīšana, ūdenssūkņa labošana, kūdras skaldīšana, hmm, nu vismaz atpazīstot filmēšanas vietu, uzzināju, kas tas par mistisku objektu priedē, ko vēl vasaras sākumā aplūkoju – izrādās tā ir mākslīgā jūras ērgļa ligzda (tā filmas gaitā tika labota, nav gan skaidrs tieši kādu iemeslu dēļ, jo spriežot pēc visa bija pamesta).
„Divas svilpes” (rež. – Ilona Bičevska) – viens no asprātīgākajiem šī vakara darbiem – divi sporta skolotāji, kam ikdienā nākas dalīt kabinetu un sporta zāli, kā minēts filmas anotācijā: „Viņa – PSRS sporta meistare vingrošanā, ar stingru, kaujiniecisku raksturu. Viņš – noslēdzies sevī, noguris no rutīnas un bērnu nepaklausības. Viņi abi ir fizkultūras skolotāji, kas ar dažādām metodēm liek bērniem mīlēt sportu jau kopš 1980. gada”. Efekts pamatīgs, klausoties griezīgajā balsī, atmiņā uzausa pašas skolas laiks ar dažādām sportiskām eksekūcijām. Seko kadri ar bezpalīdzīgu skolotāja novaidēšanos – meitenes, jūs tik slinkas... un skolotājs aiziet spēlēties ar bumbu, ļaujot skolniekiem pašiem rāmu garu kaut ko darīt savā nodabā. Viņa savukārt iebildumus necieš, „nav lidojuma” – tas komentārs par lēcienu pāri „zirgam”, jā, nākamais lēciens skolniekam tiešām beidzas ar lidojumu, tiesa gan lejup – paklājā. Kamēr Viņa rājas par nesekmīgu skolnieci, Viņš rāmi min krustvārdu mīklu, vienojas viņi abi tikai kopīgā izklaidē – spēlējot šahu brīvajās stundās.
„Stīga” (rež. – Mārtiņš Grauds) – par gandrīz kurlu vīru Volli, kas strādā Tallinas Klavieru rūpnīcā jau 40 gadus, tiesa gan filma ir bez jebkādiem komentāriem, tos nākas izlasīt anotācijā uz lapiņas, atsevišķi no tiem skatoties, var secināt vien to, ka operators izseko tam, kā soli pa solītim top klavieres, no pirmās stīgas līdz āmuriņa smalkam piesitienam. Mazliet pietrūkst uzmanības stāsta galvenajam varonim.
„Lapsu sezona” (rež. – Lina Pakspu un Arians Levins) – dzīvnieku mīļotāji un kažokādu pretinieki var triumfēt – gana labs produkts, kas var kalpot par argumentāciju, lai nekad nevilktu kādu pūkainu astaini sev mugurā. Filmas galvenais varonis – igaunis Rauno divreiz gadā dodas 1000 km garā ceļā, lai 3 mēnešus strādātu kādā Somijas lapsu fermā. Ļoti cilvēcīgs pamatojums – vajadzīga nauda mājai, gribas izveidot ģimeni... un tomēr skati ar lapsām, kas izskatās pēc tuklām, steberējošām muciņām, kam tik vien kā tas spožais kažoks, liek aizdomāties par to, kas tā par slimīgu tieksmi cilvēkam degradēt dabu. Nerunājot jau par iepazīšanos ar aparātu, kas lapsu no kustīgas radības padara par kažokādu ar gaļu. Tāda dīvaina parikte, konstrukcija pamatā kā elektriskajam krēslam, starpība vien tā, ka dzīvnieks karājas gaisā, ar asti un degunu vien piestiprināts divos konstrukcijas punktos. Tā ja. Neizpaliek, protams, ainas ar ādas atbrīvošanu no iemītnieka un spoži baltpelēku ādiņu pušķiem noliktavā. Kā kārtīgās amerikāniski optimistiskās beigās uz mums no ekrāna brīdi raugās melns lapsēns, tad pagriežas un aizļepo nezināmā virzienā.
Kā pēdējā sekoja spīķeros jau rādītā „Dušečka” (rež. – Ilona Bičevska), kas mazliet asociējas ar filmu „Tramvajs vārdā Kalpotājs” – kaut kas līdzīgs noskaņā – nakts transports, cilvēki tajā, taču šeit, protams, stāsts ne par pašu transporta līdzekli, bet tā vadītāju; man patika arī otrreiz un, liekas, šī ir viena no tām, kas varētu tikt parādīta arī plašākai auditorijai.
Atliek cerēt, ka šī nebija vienīgā iespēja skatītājiem iepazīt jauno autoru veikumu, jo kā jau pirmizrādē, lielo vairumu skatītāju šai reizē veidoja paši filmu autori un viņu tuvākie kolēģi un draugi.
