Aldis Karkovskis mākslā pārstāv segmentu no lauka, ko līdz šim ir bijis pieņemts dēvēt par „lietišķi dekoratīvo mākslu”, un kas tomēr kāpj ārpus šī apzīmējuma robežām. Aldis bija diplomēts tekstilmākslinieks (bieži darbojies radošā tandēmā ar dzīvesbiedri Mariju Karkovsku), kurš tekstilmākslas tehnikās – batikā, sietspiedē – strādāja ne tikai ar grafiķa un gleznotāja iemaņām, bet arī filozofisku vērienu un vispārinājumu. Viņš bija viens no tiem māksliniekiem, kuri bija līdzdalīgi, latviešu tekstilmākslai sasniedzot apogeju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Līdz ar politiskajām pārmaiņām noslēdzās arī kāds posms latviešu mākslā, tostarp sākās jauns cēliens Alda Karkovska jaunradē.
Deviņdesmitajos Aldis un Marija Karkovski kļuva par papīrmākslas pionieriem Latvijā, eksperimentējot ar rokas lējuma papīru. Plastiskā papīra masa – blīva un caurspīdīga, gleznieciska un telpiska – Aldim Karkovskim izrādījās universāls instruments kā mākslas formām, tā jauniem projektiem: mainījās ne tikai laiks un mode, bet arī sociālais pasūtījums. Dekoratīvās mākslas un mākslas dizaina objektus līdzās izstāžu zālēm sāka patērēt jaunie Latvijas otrās brīvvalsts sabiedriskie un privātie interjeri. Sadarbībā ar ievērojamiem arhitektiem – Zani Kalinku, Andi Sīli, Andri Kronbergu, Armandu Bisenieku, Daigu Dzedoni – tapa gaismas objekti tādiem interjeriem, no kuriem vismaz daži tagad tiek ieskaitīti Latvijas arhitektūras jaunāko laiku vēstures hrestomātijā. Dizaina projekti nevar eksistēt bez ekonomiskā pamata; kamēr daļu tautiešu vilināja nule atvēries ceļš uz rietumiem, Aldis Karkovskis novērtēja austrumu kaimiņu potenciālu un radīja virkni interjeru, sadarbojoties ar krievu arhitektiem.
Alda Karkovska radošais mantojums ļauj izsekot ne tikai viņa vietai latviešu mākslā un unikālā rokraksta attīstībai, bet arī procesiem, kas vairākās desmitgadēs raksturoja notikumus Latvijā un Latvijas kultūras dzīvē.
