Šī nav pirmā izstāde, kad piemiņas izstādēs viņa apaļajās jubilejās tiek eksponēts viņa atstātais mantojums. Daļēji apzinātais un sistematizētais P. M. Berči arhīvs tika parādīts 1990. gadā – arhitekta 150 gadu jubilejā. Pēc 10 gadiem tika izveidota izstāde, kura bija veltīta būvmākslinieka veikumam sakrālo celtņu jomā. Šogad, veidojot izstādi „P. M. Berči laiks Liepājas arhitektūrā”, vadījāmies no atziņas, ka eksponēt iespējams tikai nelielu daļu no apjomīgā arhīva, tādēļ apskatāms daudz kas tāds, kas iepriekšējās izstādēs nebija eksponēts.
Liepājas muzejs var pamatoti lepoties ar to, ka tajā saglabāts P. M. Berči atstātais arhīvs. Bagātais un sistematizētais būvprojektu, projektu skiču, būvizmaksu, būvmākslas paraugu žurnālu, dienasgrāmatu krājums sniedz iespēju pētniekiem spriest par P. M. Berči un viņa dēlu – Maksa un Gvido – plašo darbu apjomu un aizrautību dažādu jaunu arhitektūras formu meklējumos.
Šis nozīmīgais Berči dzimtas mantojums Liepājas muzejā nonāca 1939. gada 20. septembrī. To pirms repatriācijas uz Vāciju muzejam par 1200 latiem pārdeva 1935. gadā mirušā Maksa Berči atraitne Klāra Berči.
P. M. Berči savas atziņas balstīja uz viduslaiku būvmākslas studijām. Romānikas un gotikas ēku arhitektūras formas viņa projektos sastopamas visbiežāk. Tam lielā mērā kalpoja arī viņam no Vācijas sūtītie dažādo būvniecības stilu paraugu žurnāli, kas pilnā apjomā ir saglabāti Liepājas muzejā.
P. M. Berči projektētās ēkas galvenokārt tika celtas no sarkanajiem ķieģeļiem vai arī, izmantojot jauktu materiālu – ķieģeļus un apmetumu, parasti fasāžu detaļās, vai laukakmeņiem un ķieģeļiem. Arhitekta sarkanā ķieģeļa ēkas ir jauno kapitālistisko pārmaiņu simboli Liepājas apbūvē. 19. gadsimta beigās līdz ar Liepājas saimniecisko uzplaukumu šeit 1871. gadā ieradās arī P. M. Berči. Pilsētā strauji pieauga rūpnieciska un sabiedriska rakstura būvju pasūtījumu skaits. Turīgie uzņēmēji un tirgotāji savu kapitālu novirzīja arī lepnu savrupmāju un villu celtniecībā.
P. M. Berči tradicionālie kompanjoni Liepājā bija būvuzņēmējs Johans Vilhelms Rīge, pilsētas galvenais inženieris Eižens Bērs un namdaru meistars G. M. Demme. J. V. Rīge bija daudzu būvmateriālu ražotņu īpašnieks. Tās nodrošināja ar nepieciešamajiem materiāliem daudzu arhitekta ieceru realizēšanu.
P. M. Berči dzimis 1840. gada 1. janvārī (pēc vecā stila, tag. – 14. janvārī) Strausbergas pilsētiņā netālu no Berlīnes. Laikā, kad jaunā Berči modās interese par arhitektūru, viņu ietekmēja toreiz slavenais Berlīnes arhitekts Šinkels. Ap 1860. gadu Berči ieradās Rīgā, bet līdz 1871. gadam strādāja Daugavpils – Vitebskas dzelzceļa būves birojā. 1869. gadā viņš Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijā saņēma mākslinieka grādu. No 1871. līdz 1902. gadam Berči ar 800 rubļu lielu atalgojumu gadā bija Liepājas pilsētas arhitekts. Šādu amatu ar 100 rubļu lielu atalgojumu viņš pildīja arī Aizputē. Arhitekts miris 1911. gada 2. martā.
Apglabāts Liepājas Vecajos kapos.
Uzskaitot arhitekta veiktos darbus, dažkārt var izveidoties maldīgs priekšstats, ka viņš projektējis galvenokārt reprezentablas jaunbūves. Taču tā nav. Viņa veikumu bilancē ir arī nelieli pasūtījumi – ēku pārbūves, fasāžu maiņas, ēku paplašināšanas darbi un piebūves.
1871. gadā, P. M. Berči stājoties pilsētas arhitekta amatā, tika ieviesta ēku novērtēšana jeb taksācija. No tās dokumentiem iespējams gūt priekšstatu gan par Liepājas apbūvi, gan citu Kurzemes pilsētu būvēm. Projektējot dzīvojamās un sabiedriskās ēkas P. M. Berči izmantoja arī antīkās un neorenesanses formas, taču arī tad viņš palicis uzticīgs sarkanajam ķieģelim, ieviešot Latvijas arhitektūrā t.s. sarkanā ķieģeļa stilu.
Par profesionāliem arhitektiem kļuva vairāki Berči dzimtas locekļi. 2009. gadā apstiprinājās fakts, ka Strausbergā par arhitektu ir strādājis P. M. Berči vecākais brālis Otomārs Berči. Pēc viņa projektiem ir būvētas vairākas šīs pilsētas sabiedriskās ēkas. Arī 1871. gadā Liepājā dzimušais P. M. Berči dēls Makss pabeidza arhitektūras studijas Rīgas politehnikumā, no 1899. līdz 1903. gadam bija Liepājas arhitekta palīgs, bet no 1919. gada viņš tēva izveidotajā birojā strādāja kā privātarhitekts un bija Liepājas Lielās ģildes vecākais. Viņa veikums ir daudzas ēkas, starp tām Liepājā: dzīvojamais nams Graudu ielā 36/38 ( 1913.) un Peldu ielā 38 un 44 (1902., kopā ar tēvu P. M. Berči), ēkas Kuršu ielā 17 (1908.), 21 (1910.) un 24 (1931.), nams Raiņa ielā 1 (1910.), kā arī ēka Kuldīgā, Baznīcas ielā 11.
Par arhitektu kļuva arī 1878. gadā Liepājā dzimušais Gvido Berči. 1904. gadā, pabeidzis studija Rīgas politehnikumā, viņš tajā pašā un nākamajā gadā strādāja tēva birojā Liepājā. 1912. gadā Gvido Berči kļuva par Rīgas pilsētas arhitekta palīgu. Kopā ar arhitektu Resleru viņš projektējis Bātas muižas dzīvojamo ēku (1907.). 1910. gadā pēc G. Berči projekta uzcelta Rīgas Meža kapu lielā kapliča, kā sabiedriskās un dzīvojamās ēkas Rīgā Stabu ielā 28, Kalēju ielā 57 un 74, Pasta ielā 6 un citas celtnes.