Tēlnieku pavasaris

Pēterbaznīcas pirmā stāva zāle. Manā priekšā tiek atāķēta sarkanā aukliņa, kas norobežo ieeju izstādē un tieku ielaista improvizētā galerijā, kas izveidota puslokā gar telpas sānsienām un turpinās vēl aiz altāra. Tādējādi par izstādes daļu padarot arī tos tēlnieku darbus, kam jau vairākus gadsimtus sena vēsture, tās ir baznīcas sienās un aiz altāra izveidotās epitāfijas ietekmīgākajiem sava laika vācu tautības pilsētniekiem. Gan salasāmas, gan laika gaitā apdrupušas, gar sienām un zem kājām. Un turpat blakus samērā laikmetīga māksla. Samērā tāpēc, ka tēlniecībā laikam uzskatāmāka par viskonservatīvāko no mākslas žanriem. Lielais vairums darbu ļoti tradicionāli, reālisms un vēl kāda drusciņa impresionisma. Darbi, kas tik pat labi varētu būt radīti kā šodien, tā pirms piecdesmit vai astoņdesmit gadiem.

Izmatoti visdažādākie materiāli. Marmors, bronza, tērauds, kapars, čuguns, akmens, koks, arī plastmasa u.c.

Pirmkārt, jāsecina, ka latviešu māksliniekiem nemainīgi aktuālas ir divas tēmas – sievietes kults un daba. Sieviešu kailfigūras nebeidzamās variācijās vairāk vai mazāk pilnīgās un noapaļotās formās, nosaukumi simboliski un tieši, no vienkāršas sievietes līdz dievietei, skaisti jau un cēli, bet aptuveni pēc piektās sāk garlaikot. Uz šī fona izceļas Aivara Gulbja kapara sievietes – plakanas divu un četru plakņu formās locītas plāksnes un nosacītas sievišķīgas līnijas. Vēl tuva liekas tradicionāli veidotā daiļamata meistares Betijas Strautnieces koka figūra „Rīts”, kur zīmējuma plūstošās līnijas papildina paša koka līniju zīmējums.

Daba arī lielākoties bezgala tradicionāla – dzīvnieciņi, protams, Latvijas faunas pārstāvji – dzērve, pūce, tauriņš, spāre, lācēns vai kucēns (par mazu, lai noteiktu, kas) divas vardes un vēl zivs un cilvēka hibrīds (līdz nāriņai „nepavelk”, šoreiz pietiek tikai ar cilvēka seju). Jā, ir taču arī vēl folklora un tautiskie motīvi – „Garā pupa” un „Kamols” – tas gan, jāatzīst ir oriģināls savā lakonismā – masīva granīta lode ar iegravētām joslām – diega tinumiem.

Bet gadās arī pa oriģinālai „odziņai”. Artas Dumpes „Krāsaini sapņi”, kas tiešām ir krāsaini – no zaļa un sarkana Itālijas marmora – divas puses, kas kopā saliekot varētu veidot vāzes vai sievišķīgas (atkal!) figūras siluetu. Mazāk pateicoties autorei, vairāk sagadīšanās pēc, skatu piesaista Ineses Valteres no bronzas veidotais „Devītais vilnis” – formā nekas aizraujošs – izliekts pusloks ar „radziņiem”, bet interesantu to padara līdzās darbam nolikta dzeltena narcise, kas atspīd it kā cauri „vilnim”.

Ir arī idejas, pie kurām tiešām gribas apstāties un padomāt, darbi, kuru dēļ vien izstāde ir ko vērta. Vijas Dzintares darbs bronzā „Mezgli” – kopā savīti vīrieša un sievietes tēli, kam uz pleciem divi bērni it kā embrija pozā, savukārt virs tiem – nākamie vīrieša un sievietes tēli, respektīvi, bērni veido vijuma mezgla punktus, jaunos posmus. Nesarežģīti, bet estētiski skaisti un interesanti atrisināta doma. No nelielajām formām interesants ir Māras Mickevičas „Zelta vidusceļš” – pār nelielu akmens plāksnīti aizstiepjas sliekai līdzīga zelta „desiņa”, izraisa smaidu, bet vidusceļš jau parasti arī balansē starp nopietno un komisko.

Ar ironiju un netradicionālāku formu, krāsu un materiālu izmantojumu, ekspozīcijas noslēguma daļā izceļas Z. Bielis. Piemēram, tas ir miniatūrs flīģelis ar pavērtu vāku Latvijas kontūras formā un mākslinieka retorisku jautājumu „Kurš spēlēs?” nosaukumā. Tā ir sarkanā krāsa darbā „Laiks” – spirālē savītā kātā pulkstenis, kurš starp citu, rāda pareizu laiku un tā ir arī „Uguns” no čuguna – atkal jau kā sievietes kailfigūra, kas nokrāsota košsarkana, sievietes rokas un mati savijas vienā liesmu jūrā virs krūtīm.

Savdabīgu rokrakstu iezīmē Kārlis Īle, kura atveidotajās sievietes ir kaut kas austrumniecisks un trausls, bet šaurajās sejās izceltas biezas mulates lūpas. Starp viņa darbiem arī laikam iespaidīgākais šīs izstādes darbs, katrā ziņā laiku raksturojošākais – „Divvientulības orgasms” – tērauda plāksne, kuras vienā pusē, no mākslīgā smilšakmens veidota, uz ceļiem tupoša sieviete jeb, pareizāk, tikai puse no sievietes, kaislīgā baudā atliekusies; spožā plāksne atspoguļo viņas neesošo otro ķermeņa pusi (perfekti izplānots novietojums!). Otrā pusē plāksnei – vīrieša tēls identiskā pozā tā, ka aplūkojot pretskatā viņi veido vienu tēlu, bet katrs no savas puses tikai šķietamu pilnību – otrā puse vien mānīgs spoguļattēls. „Ābola pusītes” un tērauds pa vidu. Labs laika raksturojums, kad katram pietiek ar sevi un savu šķietamo pusi. Tāds kā mērens narcisms – savu atspulgu pieņemt par reālu sevis daļu.

Mākslinieki, kas reiz būtu tikuši sadedzināti kā ķeceri, izstāda darbus baznīcā, kailums svin uzvaru pār aizspriedumiem un zem plāksnēm gulošajiem svētajiem tēviem vismaz teorētiski būtu nemierīgi jāsarosās, bet fonā skan baznīcas korāļi un ērģeļmūzikas ieraksti, sapludinot laicīgo baudu un garīgo.