„Ceļš ir svarīgāks par galamērķi. Mēs gribējām izrauties. Tas nebija tikai sapnis. Bērnības trauma.” Izrādes tapšanai no parastiem Rīgas skolu jauniešiem režisors Didzis Junovs atlasījis „padsmit”, kuri spēj atklāt sevi, un izrāde viņiem ir atalgojums par drosmi to varēt, bet skatītājiem – pagodinājums šos stāstus uzklausīt. „Patiesi, nesagrozīti atspoguļot pasauli, ko redz pusaudži, kurā viņi dzīvo” – tāds esot uzdevums. Sadarbībā ar Dānijas režisoriem, kuri iestudē pat izrādes ar cietumniekiem, šī ideja tiek iedzīvināta arī Latvijā.
Ja kāds kādreiz redzējis, kā notiek anonīmās sanāksmes, izrādes laikā, visticamāk, sajutīsies nonācis tieši vienā no tām, tiesa – cik nu anonīmā? Katru atklātības etīdi pavada uzmundrinoši aplausi no pašu aktieru puses, kas uzticības puslokā viens otrā vērīgi ieklausās. Kādam joks, ko atcerēties ar smaidu, otram sapnis, kas tā arī nekad nav uzlidojis – galvenais trumpis zālē: tur nekas nav samākslots. „Katrs no dalībniekiem individuāli nonāk līdz savam stāstam. Cits ļoti viegli atrod tēmu vai notikumu, par ko stāstīt, citam tas ir psiholoģiski ļoti smags process. No dažiem stāstiem, kas likās ir atrasti, nācās pat atteikties, ja tie izraisa kādas sekas, ar kurām jādzīvo pēc izrādes,” galarezultāta tapšanā dalījās Jonovs.
Izrāde ir runas un dejas kontrastu apvienojums. Kā izteicās horeogrāfs Agris Daņiļevičs, kurš kopā ar citiem profesionāļiem palīdzējis veidot izrādes tehnisko formu, izrāde noteikti uzrunās, jo tajā esot bagātīga „emociju gamma”. Mēģinot uzminēt režisora ideju, jāsaka – stāstu viendabīgais plūdums atsvaidzināts ar īsāku, bet ekspresīvāku kustības daļu, reanimējot skatītāja uzmanību. Atmiņā vien iespiežas imitētie sirdspuksti, kas sasaucās ar izrādes nosaukumu, taču... Horeogrāfijas ziņā izrāde atgādina teju jebkuru deju grupas „Dzirnas” uzstāšanos, t.i., jauniešu auditoriju uzrunājošie hip-hop elementi klubu mūzikas pavadībā. Nekas pārsteidzošs tad, ja aizmirstam par faktu – vēl pirms dažiem mēnešiem šiem nu jau par aktieriem kļuvušajiem pusaudžiem izpratne par deju un runu bija minimāla.
Dokumentāls un izrāde – divi vārdi, kas apvienoti vienā formā, rāda paša piedzīvotās īstenības patiesuma un tēlotājmākslas attiecības uz skatuves. Taču, balstot izrādi uz monologiem, kas improvizācijas dēļ netiek strikti ierobežoti laikā un saturā, režisors ir izvēlējies riskēt, iegūstot emocijas, bet zaudējot tēlojumu dinamiku. Tādējādi tiem, kuri nolēmuši apmeklēt kādu no izrādēm, jānoskaņojas saklausīt, mazāk – saredzēt.
Izrādes skatāmas Dailes Teātra Mazajā zālē 8. un 9. februārī plkst. 19:00.
Foto: Didzis Grodzs
