„Vēstules Rembrantam no Didi”

Izstāde ir kā turpinājums personālizstādei galerijā pie Egmonda Klostera Holandē, kura bija apskatāma līdz 21. aprīlim, vienlaikus 21. aprīlis bija arī atklāšanas diena izstādei Latvijā. Darbi veltīti pirmajai tikšanās reizei ar Rembranta darbiem Ermitāžā, kad nākamajai māksliniecei bija 11 gadu. No šīs pirmās sastapšanās dzima mīlestība uz mūžu, kas nu radusi izpausmi vēstulēs.

Balts porcelāns spilgti izgaismotās stikla vitrīnās. Porcelāna plūstošās līnijas un vitrīnu asie stūri. Arī audekli. Melnbalti, pelēkbalti un asinssarkani.

Gleznas tapušas māksliniecei raksturīgajā tehnikā – uz virsmas izveidots reljefs, rūtojums, tam pāri krāsa joslās, lielos laukumos. Baltiem burtiem zilās debesīs H. Augustīna citāts – „mīliundarikogribi” (burtus nošķir rūtiņu robežas). Pelēki melnbalts darbs „Gaisma no iekšpuses”, kaut svešā toņu gammā, tomēr ir kā tuvošanās Rembrantam, kura darbi patiesi izstaro gaismu no iekšpuses, siltu un zeltainu.

Tajā pašā tehnikā arī „Secretum Secretorum” II un III, kas tapuši šajā gadā. Košsarkani, gaisma un krāsa izplūst no centra un kā neapturams spēks laužas laukā no nelielajiem darbiem. Abus audeklus atšķir vien joslas to apakšējā malā, vienam tumšsarkana un otram zelta, viena it kā no darba paša radusies, otra kā no ārpuses svešas rokas vilkta.

Tomēr galvenā loma šeit vēstulēm. Rakstītām, gleznotām, sajustām. Pavisam tās ir 6 vēstules uz palielām porcelāna plāksnēm. Rakstītas, zīmētas, Rembrantam tuvās noskaņas toņos – brūns, bronza un zelts.

„...kad tikām iekšā, gājām dzert tēju un ēst kūkas. Pēc tam mēs satikām tevi, mīļo Rembrant! Tā bija glezna „Pazudušā dēla tagriešanās”, šajā brīdī bija ļoti kluss (manā atmiņā), visi zināja par ko ir šī glezna, bet neviens neticēja, ka atgriešanās ir iespējama! Pēc tam jau pusaudze un studente braucu uz Pēterburgu, parasti pavasarī, aizverot acis, perfekti atceros, kā aiziet līdz taviem darbiem...” (no 1. vēstules)

Ne gluži no 17. gadsimta, bet noskaņu saglabājot un senatnīgumam tuvojoties, atsevišķā stendā novietotas kādas dāmas sudraba kurpītes no 20. gs. sākuma, ar nelielu sprādzīti aizdarē un nodejotiem purngaliem. Turpat līdzās slidas – koka pamatne un apdilis metāls.

Jā, starp citu, vēstuļu adresāts tepat līdzās. Necik tālu nav jāmeklē. Tāds mazliet šķelmīgs veras no kāda zīmējuma.

„Matemātika man negāja, tāpēc nebija citas izejas, kā kļūt par mākslinieci. Vienu brīdi gribēju būt arī medicīnas māsa, bet tas jau ir cits stāsts... tā es cītīgi zīmēju un gleznoju, bet kad bija jāzīmē dzīvs modelis – portrets, nobijos un vairs neko nesapratu... gribēju iestāties mākslas akadēmijā, tāpēc aizgāju pie privātskolotāja... viņš izvilka mazītiņu tava pašportreta reprodukciju – melnbaltu, to ko tu uzgleznoji 1661. gadā un teica: „nu ņem un uzzīmē kopiju, bet kā dzīvu!”... un es „mēli izkārusi” zīmēju ar... kopiju vēlāk akadēmijā izliku skatēs, kā savu mājasdarbu zīmēšanā, kaut gan darbs bija zīmēts 2 gadus pirms akadēmijas...
... tikai tagad pirms izstādes ņēmu un ierāmēju šo zīmējumu, kas pa šiem gadiem kļuvis gluži „antīks” no skata...” (no 3. vēstules)

Līdzās rakstītām vēstulēm vēstījumi uz porcelāna. Vāzes, šķīvji, bļodas un piena krūzes – D. Dimzai-Dimmei tās ir „Peldes pienā”, kā Kleopatrai vai kā ilgošanās, kā reiz rakstīja trimdinieks L. Tauns – „lai kāds manī mieru kā pienu ielej”. Trauku cikli „Divatā”, „Stāsti no Rembranta mājas” – kaut kas no Rembranta, kaut kas no autores pašas, tēlu savienojumi, harmoniskā līdzāspastāvēšanā.

„Patīk man arī ikonas, tās ir tik abstraktas un tiešas krāsās, ka liekas supermūsdienīgas... par to var runāt bezgalīgi... Bet gaisma Rembranta darbos un tumsa Rembranta darbos... tur jau var uzbūvēt vēl vienu kristietības novirzienu” (no 5. vēstules)

Rembrantiskā, it kā no citas pasaules nākošās gaismas ideja, visspēcīgāk parādās trauku ciklos par audzēšanu. Vispirms tās ir trīs vāzes – „Stāstu audzēšana”, kur nosacīti koki stiepjas pret debesīm, tikai vēlāk pamanu, ka otrpus vāzei pret debesīm lidojumā pacēlies cilvēks, iztieptām rokām pret zeltīto lodi jau tik sasniedzami tuvu virs galvas. Tad divi šķīvji – „Audzēšana”, kur katram no trim kokiem jau savs audzētājs. Vai tas pats, kurš vēlāk savu piepildījis, stāstu par kaut ko (sevi?) izaudzējis, var aizlidot?

Sestā vēstule sākas ar uzrunu – „Fiat Lux” jeb „Lai top gaisma” – „... tā man patreiz ir ļoti aktuāla tēma, gan tīri meklējot formu un „masu” gaismai, gan praktiski ikdienā – liels gaismas deficīts...! Šī tēma man neuzradās nejauši, tā radās pateicoties tam, ka tik daudzus gadus esmu pazīstama ar tevi!”

Līdzās rotaļīgajai ainai ar Rembrantam klēpī sēdošo sievu Saskiju, sievietes tēls ar milzīgu virs galvas paceltu rozes ziedu, ak jā, aprīlis ir mākslinieces jubilejas mēnesis, „Happy Birthday” rakstīts līdzās šķīvim, bet, liekas, roze gan tiklab autorei kā Rembrantam domāta.