Jau pagājis vairāk kā pusgads, kopš Eihe vairs nav Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja postenī. Tāpat to var teikt arī par pusotru gadu atpakaļ notikušo Valmieras teātra atstāšanu. Taču rokas nav liktas klēpī vai talants ieķīlāts lombardos. Jau maijā briest bērnu teātra festivāls, kas notiek radošās apvienības “Nomadi” ietvaros un sadarbībā ar literāti un aktīvisti Kristu Burāni. Iespējams, arī tāpēc tikko svaigi iestudētās un pirmizrādē 3. februārī atrādītās priekšmetu izrādes “Vasaras sala” galvenā mērķauditorija ir bērni.
Piepulcējis klāt arī Kristīni Vītolu, Egonu Kronbergu un Jutu Vanagu kā vienīgo dzīvo šīs 50 minūšu izrādes aktrisi, Eihe ir radījis pagaidām, iespējams, viskrāsaināko, detaļām bagātāko un reizē bērnišķīgi sirsnīgāko objektu izrādi Latvijā. Visa skatuve ir kā noklāta ar dažnedažādām detaļām, priekšmetiem, kuri tiek izmantoti ne tam veidam, kam paredzēti, lietas iegūst dzīvību un sāk elpot. Taču tas tomēr ir viens diezgan svarīgs noteikums, lai cilvēki spētu noturēt uzmanību, jo pārsvarā spēlē nedzīvi objekti ar minimālām kustībām telpā, ierunātām skaņām un ļoti reducētu mīmiku, kas neuzrunā tēlu tik psiholoģiski kā, piemēram, īstas asaras (prieka vai bēdu – abām tomēr sanāk). Turpretī, pretēji mīmikas minimumam, seko milzīgs kvantums darbību. Tas norāda uz mērķauditoriju. Tieši bērniem ir vajadzīga aktīva un konstanta kustība, lai uzmanība cieši pie tās turētos. Varbūt, no pieaugušo viedokļa skatoties, tas varētu būt diezgan liels mīnuss, jo šajā aktivitāšu un priekšmetu nevaldāmās nomaiņas burzmā nav iespējams pat uz sekundi atgāzties atzveltnē, ievilkt dziļu elpu un notvert kādu bērnības atmiņu zibsni, kas uzdzen nostaļģiju un liek dejot nevis ap kaklu sienamajiem tauriņiem Vanagas rokās, bet gan tiem, kas pašam vēderā. Tāpat tas nav pieļaujams tādēļ, ka atelpas brīdī skatītājs var nokavēt kādu sīku niansi, kas varbūt nav tik svarīga varoņu, galvenās varones meitenes Jutas, vecmāmiņas un tēta, dzīvē, taču šķiet tik interesanta un saistoša, ka būtu kauns to neredzēt.
Izrādes izpildījums un stratēģija atgādina 2008. gadā notiekošā leļļu un objektu festivāla Homo Alibi programmā iekļauto franču La Vélo Théâtre izrādi “Vilkme”. (Appel d'air) Daudz mazu objektiņu, daudz sīkumu un notikumu īsā laika posmā. Nedaudz arī tikko pagājušajā gadā iestudēto teātra UMKA.LV un muzikālās apvienības Gaujarts radīto “Par Vienu Vīru”. Taču šāda veida teātri vairumā ir ar vienādu ideju – mēģināt pārspēt cilvēka/skatītāja iztēli un nojausmu un parādīt neiedomājamāko. Jo tas nav kā uz parastās skatuves, kad nomainās tēli un nomainās ainas, dažreiz pat tiek izmantotas citas skatuves daļas un spēlētāji var izpausties milzīgā platībā. “Vasaras salā” viss ir miniatūrs un nebūt ne tāds, kā visu varētu iedomāties. Juta neizskatās pēc meitenes, peles nesastāv no kažoka, puķes nemaz nav kā puķes un tētim nav mutes kā domāts. Šajā mirklī seko neizmērojama lieluma uzslava izrādes veidotājiem par lielo iztēli un tās realizēšanu gultas izskata un lieluma skatuvītē ar pusduci atvilktņu un ļoti parastu, šķiet, kā nupat samontētu aprīkojumu un bērna radītām svirām, pārnesumiem un slēdzīšiem. Protams, ir kur acis piesiet, arī ir kur paklausīties jūras šalkoņā un putnu balstiņās un pasmieties. Tomēr atkal reizēm pieviļ vēlme aizsapņoties un sajust visu to, kā bija pašam. Grabināmas atslēgas, vēlme pārvērst pavisam parastus saimniecības priekšmetus paša izdomātā pasaulē un ienirt zem ūdens tur, kur to neatļauj māmiņa – savā istabā.
Un, ja vēlamies dzirdēt kādu verbālu izpausmi, tad to ir tik maz, cik maza ir pati izrāde. Parasti Juta Vanaga pārtrauc kādu darbību ar vienu teikumu un turpina nākošo, murminot un “uh”ojot. Tā varētu būt laba augsne starptautiskajiem festivāliem, jo tekstu svešvalodā nenāktos tulkot īpaši daudz. Pati izrāde nesniedz vīziju par visu vasaru, varbūtīgi tikai par vienu dienu, kuru piepilda daudzi mazi stāstiņi, efekti, priekšmetu definēšana, taču ne pārāk izstrādāta stāsta līnija. Tomēr no otra viedokļa puses to var attaisnot, jo nez vai bērniem, kuri visas izrādes laikā jutās tik mājīgi, ka atļāvās trokšņot, smieties, priecāties un sadarboties tā, ka tas bija vislabākais bērnības klātbūtnes radītājs, šis stāsts acumirklīgā brīdī būtu svarīgs. Izrādes galvenais trumpis – iespēja pieredzēt to, ko spēj latviešu kustību teātris un ļaut Eihem ar komandu likt skatītājam sevi pārsteigt.
Foto: Kārlis Bergs
