Programmā – dokumentālās filmas:
„Agapitova un Izglābtie”
Filma par Ilmāra Knaģa atgriešanos pagātnē, ziemeļos. Plahina, Agapitova, Igarka-Zemes mala, kur 1941.g. ap četri tūkstoši bērnu tika deportēti no Latvijas. Zudušā laika meklējumi un neatbildētais jautājums-kāpēc un kas vainīgs?
„Džona Doreda sala”
Filma veidota pēc izcilā latviešu kinooperatora Jāņa Doreda un viņa sievas-norvēģu gleznotājas Elizabetes Doredas vēstulēm un citiem dokumentiem. Tā ir filma par profesiju un likteni, profesiju un mīlestību, dzīvi un nāvi.
„Poikāns”
Beidzot taču var smieties tā vietā lai raudātu! Filma par vienu no savdabīgākajām personībām mūsdienu latviešu glezniecībā, neatkārtojamo, ironisko, sarkastisko Ivaru Poikānu.
Režisore Dzintra Geka ir pēdējo divdesmit gadu laikā viena no visdarbīgākajām profesionālo kinoļaužu saimē. Izglītību ieguvusi Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā (1979.g.). Sākusi kā montažiste un režisora asistente Rīgas kinostudijā. Debitējusi kā kinožurnālu “Padomju Latvija” režisore. Septiņdesmito gadu beigās sākusi strādāt apvienībā “Telefilma-Rīga”, kur tapušas daudzas Dzintras Gekas filmas. Atzinību visvairāk guvusi filma ”Voldemārs un Leontīne” – aizkustinošs stāsts par zvejnieka un viņa sievas mīlestību mūža garumā. Filma tika novērtēta kā labākā 1987. gada televīzijas filma un saņēma balvu “Lielais Kristaps” savā žanrā.
No laika, kad Latvija atgūst neatkarību, Dzintra Geka aktīvi veido filmas par Latvijai nozīmīgām personībām, piem., “Čakstes koks” (1993) par mūsu pirmā prezidenta dzimtu, par trimdas prozaiķi – “Gunārs Janovskis” (1991) un izsūtīto dzejnieku “Aleksandrs Pelēcis” (1992). Šinī laikā top arī filma par savdabīgo, ironisko gleznotāju “Poikāns”(1998).
Dzintras Gekas filmu cikls “Sibīrijas bērni”, dokumentu kopojums apjomīgās grāmatās un speciālā fonda izveide ir augsti vērtējams episks ieguldījums Latvijas vēsturē ar paliekošu vērtību.
Savas patriotiskās stājas dēļ Dzintra Geka guvusi atbalstu arī politiķu aprindās un ievēlēta par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekli. 2002.gadā viņa kļuvusi par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci.
Rakstnieks un scenārists Ēriks Lanss (Juris Vīksne) vienmēr meklējis saikni ar kinomākslu. Rīgas kinostudijā tapušas trīs aktieru filmas pēc Ērika Lansa scenārijiem – “Tereona galva” (1982, rež. V. Brasla), “Dārzs ar spoku” (1984, rež. O. Dunkers, filma Berlīnes festivālā atzīmēta par oriģinālāko ideju) un “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” (1988, rež. V. Brasla, balva “Lielais Kristaps”). Viņa literārie darbi un kino scenāriji izceļas ar meistarīgi un grodi veidotiem sižetiem.
No 2004. gada Ēriks Lanss veiksmīgi sadarbojas ar režisori Dzintru Geku.
Viņu radošās biogrāfijas saista darbs pie filmām “AmatsNr.1.Prezidenti”,”Sveiciens no Sibīrijas”,”Reiz bija Sibīrija”, ”Džona Doreda sala”,“...un Igarka”, “Cerība un Taurenis”, “Agapitova un Izglābtie”.
Ērika Lansa scenāriji būs par pamatu vēl vismaz divām Dzintras Gekas filmām.
Pasākumu rīko Latvijas Kinematogrāfistu savienība.
