Tērvetē noslēgušās “Zemgaļu dienas”

Latviju “Zemgaļu dienās” pārtāvēja tādi klubi kā - „Vilkači”, „Trejsmeņi”, „Senzeme”, „Tērvete” un „Latvijas Etnokultūras Centrs”.

Diena bija brīnišķīgi saulaina un karsta. Aiz Tērvetes pilskalna, mēs pēkšņi nokļūstam citā pasaulē. Paveras burvīgs skats, maza upīte mirguļo kalna pakājē un pār to svaigi tēsts koka tiltiņš. Pārejot pāri, paveras plašs klajums, kur zāle vējā šūpojas kā milzu zaļa jūra. Pārsteidzoši skaisti tur brien meitene senā tērpā, tai blakus skrien vilks. Jā, es nemānos, kā vēlāk atklājās, tad tas tiešam bija vilks. Aiz zaļās jūras, nokalnē mēs ieraugam apmetni. Milzu aplī sarokojušās senlaicīgi būvētas teltis. Starp tām, linu krekliņos, lodā mazi bērni un sievietes māla traukos nēsā ēdienu. Šur tur redzami ugunskuri, uz kuriem cepas īsti cūkas stilbi. Milzu galds, kāds varētu būt tikai Vallhalla pēc mežonīgām dzīrēm pamests. Ap galdu spieto bites un ņemas ap medus šūnām, kuras apgrauztas vīd šķīvjos. Vecā koka kublā ir vārītas pupas, tipisks viduslaiku ēdiens. Jā, dzīres viņiem vakar bijušas spožas. Zemē mētājās apgrauzti kauli, galds smaržo pēc miestiņa. Te jau redzu pirmos, jaunos ciemiņus. Ierodas leišu senie cīnītāji. Tie ātri iekārtojas savā teltī un jau drīz kā arābi apsēžas puslokā, kā gribētu pīpēt ūdens pīpi, bet ne kā, viņiem ir īstens baltu maģiskais dzēriens, muciņa alus, to tie stundas laikā iztukšo. Jā, lietuvieši izskatās bezgala nopietni. Katrs milzīgs un muskuļots, vienīgais salīdzinājums būtu Konans - zvēru pavēlnieks, ja zināt kas tas tāds. Jā, jau jūtu, ka mūsu vīriem cīņās šodien ies grūti, jo leiši ir kā no vēstures grāmatas izkāpuši.

Uz skatuves tiek spēlēta folkloras mūzika no visdažādākajam zemēm. Vēlāk arī uzstājas Latvijas Etnokultūras Centrs ar rekonstruētām kuršu un prūšu dziesmām. Starp citu, apmeklējot šādus pasākumus, mēs varam vairāk izprast savu pagātni. Un jūs, iespējams, būsiet pārsteigti, bet arī kuršiem bija pilnīgi savādāka valoda no tagadējās Latviešu valodas. Te, paldies dievam nebija sastopama popfolklora un nacionālais romantisms, kurš tik populārs visos miestu ansambļos. Šeit arī neskanēja derdzīgās latviešu tautasdziesmu apdares, kurās nav nekas no mūsu senatnes. Šeit varēja izbaudīt īstu folkmūziku un īstas latviešu tautasdziesmas, kurās bija jūtams senais spēks.

Lai gan ierados kā viesis, drīz vien man sametās kauns par savu moderno apģērbu un es pat neapzināti sāku apskaust man apkārt esošos. Mani apbūra viņu miers un iekšējā sakārtotība. Viņi ir atraduši sevi un izlīdzinājuši savas attiecības ar pasauli, zemi, tautu, dabu un dievu. Viņus nemoka ne sveša ticība, ne patērētājkultūras uzliktais jūgs. Viss jau bija attīstīts pagātnē, tikai tagad pārvērtējot visu, mēs iznīcinām savu stabilitāti. Varētu viņus salīdzināt ar hipijiem, bet viņi ir pārāki, jo neaizraujas ar nožēlojamu svešu reliģiju ekspluatēšanu un aprobežotu pacifismu un plebejismu.

Tā nu es baudīju zāļu meitu gatavoto tēju un dziļi elpoju Latvijas brīnišķīgo gaisu. Mums ir ļoti paveicies, ka dzīvojam šajā zemē.

Drīz vien vīri cēlās no teltīm un sāka šķindēt ieroči. Sākās gatavošanās cīņai. Programmā bija sagatavotas trīs cīņas. Tas ir, trīs pret trīs. Un vēlāk arī lielā kauja. Jau bija sabraukuši gana daudz apmeklētāju. Tie spietoja gar tirgus stendiem un fotografējās kopā ar bruņiniekiem. Karstums pieņēmās spēkā. Es ar šausmām un milzu izbrīnu vēroju cīnītāju ietērpšanu. Entās kārtas ar bieziem vamžiem, pa virsu bruņukrekls, un tad vēl bruņas. Tas viss protams sver kā minimums 70 kg.

Nu redzam izveidotu ringu. Ļaudis aplīp gar malām. Centrā iznāk seši cīkstoņi. Saulē mirdz to spožās bruņas. Atskan starta sauciens un tiesnesis ļauj tiem cīņu. Kā bīstami nezvēri, tie tuvojas viens otram un ar milzonīgu blīkšķi triecas viens pret otru, zib zobeni un kāds jau krīt. Te viens, te otrs, nu jau cīņa notiek starp diviem. Tā tas atkārtojas kādas trīs reizes, līdz uzvaru pilnīgi un galīgi gūst leiši. Viņi ir īsteni nezvēri, mežonīgi bārdaini un spēcīgi. Daži ātri atbrīvojas no bruņām, jo kādam ir iedauzīts deguns, kādam nolauzts zobs. Bet viņi nesūdzas, tā tik skrambiņa.

Tuvojas jau pēcpusdiena un ir pienācis laiks lielajai kaujai. Bruņinieki stājas divās grupās, divās rindās. Lokšāvēji uzvelk lokus...un tas sākas: mežonīga, ātra kauja, kur agresīvā jūklī laužas vīrs ar vīru. Kaut uz sekundi es sajūtu īstenas kaujas garšu un manī pamožas vīrieša pamatfunkcija - cīnīties. Es alkstu būt tur iekšā un izbaudīt īstenu agresijas garšu. Kauja beidzas un atkal uzvar leiši. Jā, šogad mums letiņiem neveicas, bet netīšam dzirdu sarunu starp mūsējiem, ka leiši jau kuro gadu izceļas. Esot vairākas reizes mūsējiem kaulus lauzuši.

Spēkoņi atkal sāk dzīrot, cits pat bruņas nenovelk un pie miestiņa kausa steidz. Es tik sēžu un smaidu, jo biju nokļuvis pagātnē.

Visi, kuri vēlās izbaudīt līdzīgas emocijas, var sekot informācijai easyget.lv vai kur citur, jo tuvojas septembris un tradicionālā „Baltijas Saule”, kura vienmēr notiek Zaķusalā. Kā jau zināt Baltijas Saulē tradicionāli tiek rekonstruēta Saules kauja, kurā pirmo reizi latviešu ciltis kopīgi sakāva krustnešus.