Liela nozīme šajā darbā ir pagātnes jēdzienam. Cik vērta ir personīgā pagātne šodien un cik no tās patiesībā mēs atceramies? Grāmatas varoņi nostaļģijas un atmiņu vārdā dodas apciemot savu dzimteni un ar rūgtumu secina, ka nekas nav kā senāk un viņi paši jau ir citi. Atskatoties uz sevi pagātnē ir grūti atpazīt tagadējo es, jo liekas, kas tie ir divi dažādi cilvēki. Viens no grāmatas varoņiem Josefs, lasa savas jaunības dienasgrāmatas un nespēj atcerēties notikumus, kas tajās aprakstīti un vēl jo vairāk ir grūti noticēt, ka šo ir uzrakstījusi tā pati roka, kas tagad tur dienasgrāmatu. Par atmiņām dažreiz Kundera secina, ka tas ir tāpat kā nēsāt sev līdzi mirušos.
Rakstnieks trāpīgi analizē dažādas cilvēku īpašības un piefiksē ļoti izplatītu dzimtenē palikušo reakciju pret emigrantiem. Nevienu mājās palicēju neinteresē emigrantu dzīve citās valstīs, it kā cilvēks, kas, piemēram, divdesmit gadus pavadījis citur nebūtu dzīvojis, it kā šie gadi būtu amputēti no viņa dzīves. Neviens neuzdod jautājumus un stāsta pārsvarā par sevi. Tāpat visi mājās palicēji uzskata, ka emigrantiem ir noteikti jāmīl dzimtene un citās valstīs tiem ir jācieš, kaut gan nereti ir bijis pavisam otrādi.
Šis Kunderas darbs atsedz daudz pārdomu par atmiņu nozīmi mūsu dzīvēs un atmiņu iespaidu uz mūsu tagadni un tas sasaistīts ar rakstnieka iemīļoto identitātes tēmu. Par nākotni mēs nevaram pateikt neko, viss, kas paliek ir atmiņas, bet pat tās mēdz pievilt un daudz ko mēs aizmirstam, pat reiz tuvu cilvēku sejas un vārdus. Un tā kā nākotne nav zināma, tad arī tagadni nav iespējams novērtēt, jo nezinām uz cik labu vai sliktu nākotni tagadne aizvedīs. Tāpēc arī jāpaliek neziņā.