Dzejnieces un tulkotājas Laimas Akurateres dzīves atspulgi dzejā, mūzikā, vēstulēs, atmiņās.
Režisore – Ināra Čakste
Ludviga van Bēthovena sonātes atskaņo Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi.
Ieeja – par ziedojumiem.
„Es viju vainagu no sniega / Kas mirdzot plaucis debesīs” – tās ir rindas no Laimas Akurateres trioletas „Vainags”, kas izraudzītas par moto iestudējumam par dzejnieces likteni un dzejas pasauli, kurā cieši vienoti ir prieks, sāpes, izmisums un ticība.
Šis gads ir Laimas Akurateres (1910 – 1969) simtās jubilejas gads. Laima Akuratere bija ne tikai Jāņa Akuratera, pirmā Tēvzemes balvas laureāta rakstniecībā, meita, bet arī pati bija dzejniece un atdzejotāja. Latviešu literatūras vēsturē nemaz nav tik daudz gadījumu, kad meita, gluži tāpat kā viņas tēvs, profesionāli pievēršas rakstniecībai un dzejas mākslai.
Laima ir beigusi Rīgas 3. pilsētas ģimnāziju un 30. gados studējusi Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātē Romāņu filoloģijas nodaļā. 1938. gadā viņas atdzejojumā iznāk izcilā itāļu renesanses autora Frančesko Petrarkas „Soneti madonnai Laurai”. Laimas tulkojumā ir publicēti arī Viljama Šekspīra, Dantes, Šarla Bodlēra, Alfrēda Misē un daudzu citu autoru darbi no angļu, franču, itāļu un krievu valodas.
26. februārī plkst.18.00 Akuratera muzejā iestudējumā „Es viju vainagu no sniega” Iļģuciema Kultūras centra teātra studijas „Rampa” aktieru izpildījumā atdzīvosies Laimas Akurateres dzīvesstāsts vēstulēs, atmiņās un dzejā. Tas būs stāsts par talantīgas personības, kuru laikabiedri raksturoja kā smalku, trauslu un dziļu, garīgo pasauli un dzīvi, kuru pārvērta notikumi, kas sekoja pēc 1940.gada. Bet daudz plašāk tas būs stāsts par paaudzi, kuru jaunība pagāja jaunajā Latvijas valstī, bet karš un okupācija izpostīja sapņus, ieceres, degradēja vērtības, samala likteņus.
Iestudējumā būs izmantoti dzejoļi Laimas pašas sagatavotā, varētu pat teikt – sev pašai izveidotā (padomju laikā viņa to nevarēja un negribēja publicēt) dzejoļu krājuma „Dažas dziesmas”, kas 1999.gadā (30 gadus pēc autores nāves) nāca klajā izdevniecībā „Pils”.
Laimai tuvo Ludviga van Bēthovena mūziku atskaņos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi.