Aizkustinošs bija Okupācijas muzeja krājuma glabātājas Taigas Koknevičas demonstrētais materiāls – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados rokām gatavoti suvenīri un apsveikuma kartītes, kurās dažādos veidos iekļauta sarkanbaltsarkanā simbolika. Izmantot karoga un citu Latvijas valsts simboliku skarbākajos okupācijas gados atļāvušies cilvēki, kas bija relatīvi pasargāti no iespējamām sekām, jo jau atradās „drošībā” – ieslodzījuma vietās, labošanas darbu nometnēs.
Atmodas gadus atcerējās Jānis Blūms, kurš stāstīja par piedzīvojumiem Baltijas valstu Studentu dziesmu un deju svētkos Gaudeamus Viļņā 1988.gadā. Igauņi esot aizsteigušies visiem priekšā un uz svētkiem paņēmuši līdzi lielu daudzumu brīvās Igaunijas karogu. Arī apņēmīgie latviešu studenti nolēma rīkoties – iegādājušies auduma baķus (gan oderu audumu, turklāt vairāk violetā nokrāsā – galvenais, lai nekādā veidā neatgādinātu padomju karogu sarkanumu) un kādā ateljē karogus pašuvuši. Bez pārspīlēta patosa, neslēpjot arī brauciena jauneklīgi delverīgo dabu, Jānis Blūms atcerējās dažādās viltības, kā karogs, neraugoties uz miliču uzraudzību, nests gājienā un plīvoja svētku estrādē. Domājot par sarkanbaltsarkanā karoga vietu šodien, Jānis Blūms pauda viedokli, ka cieņai un lepnumam par savu karogu nevajadzētu būt šķērslim tā plašai izmantošanai, kaut vai liekot pie automašīnām. Tik atturīgi izmantojot savu karogu, mēs to gluži vienkārši aizmirstam.
Šim viedoklim piekrita arī Amerikas Savienotajās Valstīs dzimusī un augusī Ilze Jurkāne, kura kopš bērnības iemācījusies godāt gan ASV, gan Latvijas karogu. Amerikāņiem nav aizspriedumu attieksmē pret plašu karoga izmantojumu svētkos un ikdienā. Tā zvaigznes un strīpas rotā sveces un salvetes 4. jūlija svinībās, organiski iekļaujoties kopējā Neatkarības dienas noskaņā. Neviens neiebilst pret apģērbiem ar karoga simboliku, protams, saglabājot veselā saprāta robežu. Kad zālē tiek demonstrēta slīdrāde, kurā redzams šunelis ar apģērbu ASV karoga simbolikā, Ilze Jurkāne secina: „Maziem sunīšiem ir atļauts viss.”
Priekšvēsturi sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanai Svētā gara tornī 1988. gada 11. novembrī atcerējās karoga izgatavotājs Artūrs Egle, kurš dalījās pareiza Latvijas karoga izgatavošanas noslēpumos: „Kad saņēmu pasūtījumu no Tautas frontes, vispirms mani nodarbināja jautājums par karoga krāsu. Izdevās savākt četrus Latvijas laika karogus, taču tonis bija atšķirīgs – viens bija gluži jauns, cits – lietots un saulē izbalējis. Mēdz teikt, ka Latvijas karogs ir karmīnsarkans. Esmu pētījis, meklējis vēsturiskos materiālus un nonācis pie secinājuma, ka precīzs apzīmējums būtu – buļļa asiņu krāsa. Savukārt, runājot par karoga drēbi, tam jābūt vilnas audumam un tieši tas nosaka, ka baltā daļa nav vis sniegbalta, bet gan mazliet dzeltenīga – aitas vilnas krāsā.”
Karogam ir gan miesa un dvēsele, gan sava īpaša dzīve. Sarunas dalībnieku atmiņas un pārdomas liecina – īpaša attieksme pret savas valsts karogu rodas tieši personīgā pieredzē, konkrētos karoga dzīvesstāstos, kas nereti nav ne gludi, ne izskaistināti un patosa pārbagāti. Un patiesā drosme nest, uzvilkt vai pagatavot aizliegtu karogu rodas no cilvēka iekšējās nepieciešamības – citādi šajā brīdī viņš nevar rīkoties. Visticamāk arī Latvijas karoga vietu šodienas dzīvē nosaka katra cilvēka iekšēja nepieciešamība, ko vakara stāsti ļāva pārdomāt.
Attēlā: Pašgatavota apsveikuma kartīte Lieldienās. Zīmējis Eduards Sidrabs (1898-1963) ieslodzījuma laikā Intā 1950.-1956.gadā, sūtījis sievai Elzai Sidrabai (1908-1984) uz Latviju. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.
Pasākumi Rakstniecības un mūzikas muzejā notiek katru trešdienu, pl.17.30. Vairāk informācijas: www.rmm.lv
