Gadsimts dienasgrāmatas lappusēs.
Man patīk zīmēt un lasīt. Mums ir franču guvernante un vācu valodas skolotāja. Es mācos dziedāt un mēs bieži braucam uz Minhenes operu, lai uz skatuves redzētu Šaļāpinu. Ķelnē pirmoreiz ceļojam ar automobīli un abas ar māsu to zīmējam savā skiču burnīcā, lai neaizmirstu. Tas ir svarīgi! Laikam jau mana bērnība ir lamīga un pārtikusi.
Tā Muhina raksta savā dienasgrāmatā.
Vera Ignatjevna Muhina dzimusi Rīgā 1889. gadā, tērlniecību studē Parīzē pie Rodēna skolnieka Antuāna Burdēla. 1937. gadā viņa pārsteidz pasauli ar savu monumentālās tēlniecības ansambli Strādnieks un kolhozniece, kas Vispasaules sasniegumu izstādē Parīzē pārstāv Padomju savienību un atrodas tieši pretī fašistiskās Vācijas paviljonam. Objekts sver 75 tonnas un paceļas 53 metru augstumā. Pablo Pikasso ir sajūsmā!
Lai izbēgtu no represijām Maskavā, Muhina atsakās no 4 000 000 dolāru vērtā ģimenes īpašuma Rīgā, kuru Kārlis Ulmanis gadu vēlāk pasludina par valsts īpašumu.
Muhina ir tā, kas padomju cilvēkam piemiņai atstāj graņonku, neplīstošu stikla glāzi šņabim un ūdenim, bet 1945. gadā paglābj no nojaukšas Brīvības pieminekli Rīgā.
Tēlnieces dienasgrāmata stāsta par Veras Muhinas dzīvi un aptver laikaposmu no 1903-1953. gadam.
Ilonas Brūveres scenārijs un režija. Latviešu valodā filmu ierunājusi Ieva Pļavniece.
Pirms seansa kinoteātrī K Suns demonstrē īsfilmu “Sirrealisma gultā. Sukuts”.
Biļetes kinoteātra kasēs.
