Kalpaka bulvārī 13, 26.februārī un septiņdesmit otro reizi - skaitliskie raksturojumi. Melnbaltā planēta – tematiskais noteikums. Pārējais vairs nav jāzina, jo neskatoties ne uz ko, visa nakts tiek pavadīta pilnīgā nonstopā, pēc tam mēģinot sevi aizvilkt uz mājām vai arī, ja ir mazliet spēka, doties uz oficiālo pēcballīti iekš “Space Garage” pulksten pusseptiņos no rīta. Visi akadēmijas gaiteņi izklāti ar dažnedažādiem darbiem, grafikām un diezgan vieglas (lai neteiktu vairāk) uzvedības ilustrējumiem. Melnbaltas acis nomaina baltu striķu pīnes, balti tērptais Valdis Melderis ar baļļu hītiem konkurē ar blakus esošo industriālo “Sturm” ārdošo diskotēku. Pretreakcija pēc pretreakcijas. Kontrasts pēc kontrasta. Šogad, nez kāpēc šķiet, ļoti piestrādāts tieši pie mākslinieciskās dažādības vairāk kā citas reizes, viss karnevāls ir kā liela izstāžu zāle, ir vairāk deju plaču, kas arī nodrošina gaumes apmierināšanu gandrīz jebkurai sabiedrības daļai. Pat tai, kurai dejošana un koncerts neinteresē. Tikai kā vienmēr kaili pozējošs vīrietis kāpņu telpā starp pirmo un otro stāvu, kuram retumis piebiedrojas tikpat “apdāvināti” tās pašas dzimtas pārstāvji, lai kaili aptaujātos, kā tad klājas un samērītos dāvanām.
Paša vakara ieskaņā skatītājiem tika piedāvātas klasiskas vērtības – ēnu teātris, steps, kustību uzvedums un improvizācijas teātra uzstāšanās. Tiesa, paši improvizatori bija gandrīz vizuāli sagatavojušies, ko gan nevarētu teikt par kustību dejotājiem, kuriem no melnbaltā šķiet bija vien šad tad gaisā plīvojošs krūšturis, taču uzstāšanās pati par sevi bija piemīlīgi skaista. Pārējām divām performancēm, kur meitenes klasiskos frencīšos dejoja burvīgu stepu (žēl vienīgi, ka izjust šo skaisto trīs dāmu sadanci traucēja skaļā apkārtējā fona mūzika) un pretī spožai gaismai savu izrādi spēlēja ēnu kustinātāji, viss atradās pie vietas. Protams, vakara garumā pavīdēja vēl kāda performance, piemēram agra rīta breiks pie DJ AG pults, taču būtu pilnīgi neiespējami apskatīt tās visas gan laika, gan lielās izvēles dēļ.
Akadēmijas sporta zālē kā vienmēr notika lielo karnevāla grandu uzstāšanās. Viss tā īsti sākās ar “SuS Dungo”, kurām sanāca diezgan jaudīga uzstāšanās, pēc tam arī “V.I.P.P. Basbočka”, “Age of Stones”, taču patiešām īsta koncertjautrība iestājās, uz skatuves kāpjot milzīgā skaitā esošiem turboSka pārstāvjiem “Oranžās Brīvdienas”. Pirmā nopietnā lēkāšana pie veseliem vienpadsmit vīriem, kas diezgan spoži norādīja uz LMA skatuves ietilpību. Tad, protams, ļoti daudzu gaidītie “Dzelzs Vilks”, pēc kuriem iestājās karnevāla kulminācija – pie apvāršņa parādījās nevieni citi kā “Eolika”. Liels daudzums oriģinālo topu triekšanas skaņdarbu, kas nomainījās, protams, ar jau paredzamo “Raimonda Paula vecās dziesmas, Raimonda Paula jaunās dziesmas..”. Mūžīgi unikālā fasona žaketēs tērpies Viktors Zemgals, minikleitu pavēlniece Olga Rajecka un vienmēr klasiskā Ilona Stepānova. Un ar to pietika, lai aptuveni pusdivos gandrīz visa klātesošā publika būtu, brutāli izsakoties, iegūta, pat nenovelkot bikses.
Pēc tam arī “Suņa Stunda”, “2tie” mūmiju tērpos un ka vienmēr nepārspējamie “Soundarcade” paši ar saviem skaņu dzelžiem melnos “baņģugu” tēlos. Tam visam pa virsu enerģisku garnējumu (kā jau vienmēr viņiem sanāk) uzklāja jaunie un talantīgie “Acid Rain”, bet, mirklī, kad uz skatuves uzradās “The Black Tea”, karnevāla apsargi nelielu nesaprašanu dēļ no lielās zāles izfīrēja lielāko daļu ļaužu, tāpēc sanāca, ka pēdējā blice nospēlēja koncertu kādiem padsmit klausītājiem. Vēl stundu pēc oficiālās pasākuma slēgšanas cilvēki tikai klīda un klīda ārā no LMA ēkas (pat Viktors Zemgals palika līdz beigām), iekšā atstājot “Space Garage”, “Elektras”, “Piena”, Radio Skonto u.c. pārstāvniecības, lai tās atkoptos pēc pēdējiem uzlidojumiem no pāris tūkstošu lielās publikas.
Neskatoties uz ekonomiskās krīzes stāvokli, apmeklētāji karnevāla laikā tikai plūda un plūda iekšā, kas norāda tikai uz vienu – tas ir viens no visstiprākajām tradīcijām Latvijā. Pat tad, ja šajā vakarā varbūt nekoncertē nekas personisku iemeslu dēļ ievērojams, pietiek tikai uzrasties, lai satiktu milzum daudz ļaužu, tiktu laiski iedzerts un krietni padejots tā, ka nākošajā dienā jāveic pāris balss atkopšanas procedūru vai jāiet pēc kāda ģipša kājām, jo tās vairāk nefunkcionē. Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls bija, ir un būs viens no gaidītākajiem saviesīgajiem pasākumiem valsts vēsturē, un to noliegt nevar neviens, pat “Jaunā viļņa” pārstāvji ne.
Foto: Ingus Bajārs
